Jāņos baltā kreklā un lina biksēs
JĀNIS BĒRZIŅŠ ir dzimis, audzis valmierietis. Pats atzīst, ka ir pabružājies arī pa pasauli, tomēr Valmiera ir mājas. Šajā pavasarī pabeidzis maģistra programmu Vidzemes Augstskolā. Un vēl – Jānim patīk dziedāt. Jau septiņus gadus jeb kopš tā brīža, kad iestājās Vidzemes Augstskolā, viņš dzied korī «Skan». Liesma vēlējās ar Jāni parunāt vasaras saulgriežu noskaņās.
Kā tu tiki pie vārda Jānis?
Manā ģimenē pa tēva līniju vairākās paaudzēs ir bijuši Jāņi, un tad citu vārdu izvēlēšanās un došanas nebija. Visi ir Jāņi Bērziņi, izņemot manu tēti, kas ir interesanti, jo tētim vārdu devusi viņa mammas māsa, un tas tad ir vienīgais izņēmums. Cik tālu mēs esam skatījušies dzimtas koku, tad visi pārējie gan ir Jāņi Bērziņi. Ja man būs dēls, tad viņš arī būs Jānis Bērziņš juniors. Tā ir, es teiktu, tāda interesanta tradīcija, kas saglabājusies, un kāpēc gan ne? Tāds vislatviskākais vārds un uzvārds, manuprāt. Ir jau vēl Ozoliņi, bet tie izveido balansu starp visiem Bērziņiem.
Tev patīk būt par Jāni?
Jā, neapšaubāmi. Cilvēki jau tomēr atceras, ka esmu Jānis. Cits atceras ap pulksten diviem dienā, ka ir jāapsveic. Es to esmu pieņēmis un sapratis, ka tā Līgo/Jāņu nakts ir tāda gara un nogurdinoša. Apsveikts vienmēr esmu, tas gan. Ir pat vairāki Jāņu vainagi, un visi tiek krāti un saglabāti. Apdziedāts arī esmu, tas gan kā kurā kompānijā, bet tā ir neatņemama sastāvdaļa Jāņos.
JĀNIS BĒRZIŅŠ AR SAVU KRONI – ozollapu vainagu. Foto no personīgā arhīva
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv