Jānis no Māriņkalniem
Laukos, kur saimniecība, slaucamas govis, svinēšana nav iespējama vairāku dienu garumā. Svētku brīvdienas — tā ir pilsētnieku greznība, taču Līgo vakarā laukos līksmo visi. Arī šī stāsta varonis JĀNIS TAURIŅŠ no Ramatas.
Pāris dienas pirms Zāļu vakara Jānis steidza apdarīt ikdienas soli. «Māriņkalnos» ir kupls ganāmpulks slaucamu govju, un Jānis vaļsirdīgi saka, ka tā saime ir sievas Ilutas pārziņā, bet viņam — tehnika, lauku darbi, jo govīm zaļbarība, siens jāsagādā.
«Sakiet, vai tad laukos darba trūkst? Un, ja vienu dienu kaut ko atliec, tad uzreiz tik daudz sakrājies,» tā Jānis, kuru satikām brīdī, kad viņš pielaboja tehniku.
«Pirms Jāņiem taču viss jāappļauj, jāsakopj, vai ne? Te pļaviņa līdz kaimiņmājai, tā būtībā ir mana dzimtā māja, tikai mājas vairs nav, tagad māsas dēls cenšas no jauna mājas vietu iekopt. Tur arī ozoli, un turp pāri pļavai dosimies arī Jāņus līgot,» stāstīja Jānis, piekrītot, ka pašā Ramatā arī draugu un paziņu, kam Jānis vārdā, arvien mazāk.
«Jāņu mazāk, bet svētkus par laimi svinam. Mēs arī vienmēr — nu, kā bez tā, un ugunskura vieta arī iekārtota,» rādīja Jānis un piekrita, ka Jāņu siera izejvielas arī netrūkst. Piena devējas todien ēda lekno zāli, un ar pāris spaiņiem jau pietiekot, lai tik daudz siera sasiets, ka visus var uzcienāt.
«Jāņos dāvanas nevajag, vainagu gan, to parasti meitas nopin,» tā parītdienas gaviļnieks, kuram viss gods tiks atdots jau Līgo vakarā.
JĀŅOS DĀVANAS NEVAJAG, saka Jānis Tauriņš no Ramatas, jo pats svarīgākais ir līgošana un kopā sanākšana.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv