Ja ierunājas sirds, izmēram nav nozīmes!
«Tolaik vēl dzīvojām dzīvoklī, kad abi vecākie bērni bija sadomājušies par kaķīti, pie tam kādu īpašāku. Tā mājās ienāca īsspalvainā persiete Pamela.
Jaunākajam dēlam no dzīvniekiem bija bail, arī no Pamelas, kas par viņu vecāka. Tas gan viņiem savā starpā tika nokārtots – abi rezervēti un cienīgi viens otram joprojām spēj paiet garām. Kādu dienu dēliņš izteicās, ka gribētu sunīti. Jautāju, kāda izmēra draudziņu tad viņš vēlētos. Gribot pūkainu. Arī man patīk pūkainie. Vienojāmies, ka tomēr izvēlēsimies mazāku, un izrādījās, ka patiesībā dēls grib kaķsunīti. Manas draudzenes vecākiem bija pekinieši, pieteicāmies un vienu kucēnu paņēmām. Pa reizei smejamies, ka mūsu dzīvnieciņi tiešām ir īpaši – abi kā ar ķieģeli pa purniņu dabūjuši,» stāsta IVETA.
BELLIŅA kādā no izbraucieniem. Foto no personiskā arhīva
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv