Izvēlas nosargāt dzīvību
Divu gadu laikā, kopš Beverīnas novada «Jaunpalejās» atvērta patvēruma māja, tajā atbalstu saņēmušas 14 jaunās mammas un 16 jaundzimušie. Saruna ar īpašās mājas un biedrības «Ģimenes šūpulis» vadītāju VALDU REĶI.
Patvēruma mājā pajumti un dvēseles mieru rod sievietes, kuras tiešām dzīvē visu zaudējušas?
Pašlaik dzirdam jēdzienu — sistēmas bērni; tad es varu teikt, ka arī pie mums nonākušās mammas ir bijušas sistēmas bērni. Katra no viņām ir pabijusi vismaz krīzes centrā, arī dzīvojušas internātskolās, bērnunamos, vairākās audžuģimenēs. Atceros, ka tikai pirmā no mammām, kura pie mums dzīvoja, bija bārene, bet pārējām meitenēm, kas atradušas mājas pie mums, ir dzīvi vecāki.
Bet viņi neatbalsta, vai ne? Un daudzu gadu garumā šīs rūpes un mīlestības pietrūcis.
Tā ir sanācis un bieži vien no paaudzes paaudzē. Ja mamma nezina, kā funkcionē pilnvērtīga ģimene, kādas tajā veidojas attiecības, kur ir mīlestība, kur pienākumi un pašcieņa, tad viņa to nevar iemācīt savai meitai. Pie mums jau nonāk ne tikai nepilngadīgās grūtnieces, arī sievietes, kurām pāri 20, arī 30 gadi. Vajadzētu būt pieauguša cilvēka domāšanai, dzīves pieredzei, bet tās nav.
Sarežģīti viņām un jums.
Nesen mājās sāka dzīvot mamma, kurai piedzima piektais bērns, bet iepriekšējie četri ir noņemti. Viens adoptēts, trīs pazaudēti pirms pāris gadiem. Pēdējo bērniņu viņa jūtoties gatava audzināt, bet vai tā tas ir? Viņa jautā: kāpēc vienmēr ar mani tā notiek, ka bērni man piedzimst, bet vēlāk man viņu nav? Jā, viņa domā, pārdomā, cenšas, bet liekas, ka cenšas tomēr par maz. No krūts barošanas jau atteicās, tagad pamanām, ka iedod bērnam pudeli, bet nepatīk viņai ņemt mazo rokās. Taču mutvārdos viņa saista dzīvi ar bērnu. Un viņa nav mamma, kas pati vēl ir bērns, bet trīsdesmitgadniece.
MEZGLI SASIENAS katra dzīvē, taču mūsmājas sievietēm ticis divkārt un trīskārt, jo dzīve mezglojas paaudzēm ilgi,» sacīja Valda Reķe.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv