Izpēta dejas oderi
Kopš bērnības BAIBAI ĶIRSEI bijusi tā iespēja iepazīt un iemīlēt latviešu tautas deju. Viņa dažādos kolektīvos dejojusi vairāk nekā 30 gadus. Trešo rudeni viņa ir vidējās paaudzes deju kolektīva «Agrā rūsa» vadītāja. Viņa pieņēmusi izaicinājumu, kas ļāvis deju upē nirt dziļāk un dziļāk.
Pārmaiņas dzīvē esot uz labu. Ar kādu domu, kādu skatu nākat uz mēģinājumiem, kopš vadāt tradīcijām bagāto un tautā mīļoto «Agro rūsu»?
Atzīšos godīgi, ka man bija pavisam tumša bilde par to, kā būs vadīt kolektīvu (smaida). Kā dejotāja es labi zināju, ko nozīmē aiziet uz mēģinājumu, kā divreiz nedēļā ieplānot šīs divas stundas, bet kā deja top, kā viss nākas, kā darbus organizēt?
Laiks drusku paskrējis, un tagad zināt, ka...
...ka vadītājam ir jāgatavojas uz katru mēģinājumu. Man ir jāizdomā, kas, kādā veidā, kādā secībā tiks darīts, kādas kustības tiks apgūtas, kādā secībā to visu salikt dejā. Tur augumi jāsaliek, un pēc gājienu maiņām viņiem atkal ir jāsader, lai nekādi zāģi neveidojas. Ir ļoti svarīgi, lai tā dejas sajūta līdz skatītājam aiziet skaisti. Tas tiešām ir liels darbs. Un vēl ir daudz organizatorisku lietu, kas kolektīva vadītājam jāzina. Pašlaik kolektīvs gatavojas lielajam jubilejas koncertam, un mēs esam vesela komanda, esam sadalījušies, kurš un ko organizē, lai es paspēju vairāk nodarboties ar māksliniecisko pusi.
Jūs vadāt kolektīvu, kurā pati vairākus gadus dejojāt.
Kādreiz mums bija saruna ar Dzintru (ilggadējo «Agrās rūsas» māksliniecisko vadītāju Dzintru Leimani – red.), un viņa teica, ka kādam tas reiz būs jādara, ka man par to vajadzētu padomāt. Es jau par to nedomāju, es tikai turpināju dejot, jo man tas tik ļoti patika, bet tad tas brīdis bija klāt... Iemeta mani kā mazu kaķēnu, protams, ka satraucos un nebiju gatava. Es pirms gadiem sešiem kolektīvā biju ienākusi kā jauniņā, arī gados viena no jaunākajām, un tagad es esmu vadītāja... Vadītāja tam kodolam, kas krietni pirms manis bijis kolektīvā. Tā kadru mainība «Agrajā rūsā» nav liela. Ja kāds uz sezonu aiziet, tad, līdzko rodas iespēja, atkal atgriežas. Draugi jau viņi man ir un paliek, bet, kad ir mēģinājums, tad vairs nav tās attiecības. Ir jau izveidojušies principi, pēc kuriem strādāju.
«DEJA kā stāsts ir jāizstāsta skatītājam. Ir ļoti svarīgi, lai tā dejas sajūta līdz viņam aiziet skaisti,» tā VPDK «Agrā rūsa» vadītāja Baiba Ķirse. Jāņa Līgata foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv