Grūtā ieradumu maiņa
Ir Ziemassvētku gaidīšanas laiks. Vēl laikam nav sācies dāvanu meklēšanas trakums, un vēl nav beidzies Valmierā ķīviņš par to, kādai tad pilsētai jābūt svētku gaidās, jo tā egles zaļoksna joprojām nav tik koša kā rudenī lapas atdevušais mirdzošais kailzaris turpat pie Kultūras centra...
Kamēr vēl kalendāros ir kāda brīva vieta, kur ierakstīt kādu pasākumu, lai rosības decembrī vēl vairāk, šodien mani šajā steidzīgo domu jūklī apturēja kāds ieraksts no tiem pašiem sociālajiem tīkliem. Es citēšu, jo tā būs godīgi pret autori.
«Vēl viens mans stāsts no Grebņevas robežpunkta,» raksta brīvprātīgā Liene Āķīte, turpinot: «Ķelmēnu rupjmaize… Maizīte… Vai, to ēdot, mēs katru reizi pasakām paldies, ka mums tāda ir un varam to ēst klusumā, bez steigas, laužot pa gabaliņam, lēnām liekot to mutē, nesteidzīgi sakošļājot, izbaudot katru kumosu. Šodien es redzēju, kā ukraiņi baudīja maizīti… katru kumosu… neko klāt nepieēdot... gribēja izbaudīt tās garšu, jo esot aizmirsuši, kā garšo maizīte, kā garšo īsta, mīksta rupjmaize.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv