Greiderēt kurš katrs nedrīkst!
Tā kā iepriekšējā dzīvē man, astoņus gadus strādājot tradīcijām bagātā uzņēmumā, kuru mēdz dēvēt arī par Latvijas ceļinieku šūpuli, pašam gadījies būvēt lielākus un mazākus ceļus no nulles līdz pat šķembotai asfaltbetona brauktuves pamatnei, jūtos pietiekami tiesīgs spriest par to, ko un kā dara pašvaldībās ar mazajiem lauku ceļiem. Vispirms jau — mēģinot nodrošināt to uzturēšanu vasarā un ziemā. Protams, šiem darbiem, izņemot patiešām bagātus novadus, diezin vai atvēlēts tas treknākais finansējums, tomēr veikuma kvalitāte, veicot tā saucamo ceļa klātnes planēšanu grants ceļiem, ne vienmēr sanāk vēlamajā līmenī. Pat vēl skumjāk.
Vasaras sezonā bieži sanāk braukāt pusduci kilometru turp un atpakaļ pa zemes ceļu Kocēnu un Pārgaujas novada robežjoslā Dauguļu pusē. Par šo gabalu ziemā īpaši sūdzēties nav iemesla. Manuprāt, tas pietiekami regulāri un arī kvalitatīvi tiek izšķūrēts, tāpēc braukšanai gana gluds un arī gana plats. Tiesa, ziemā greideristam mazāk kreņķu par ceļa brauktuves šķērsprofilu, jo lielāku vai mazāku prasmi to kvalitatīvi izveidot veiksmīgi amortizē sniega slānītis vai ledus, kas sedz ceļa klātni. Bet vasaras sezonā, kas sākas līdz ar sniega nokušanu pavasarī un beidzas ar tā uzsnigšanu vēlākā rudenī, viss ir citādāk! Te nu svarīgi gan trāpīt ar greiderēšanu īstajā laikā, kad ceļa virskārta nav pārmirkusi, gan arī labi zemes ceļu noplanēt, nesagāžot uz ceļa brauktuves vēl palikušo granti grāvjos un savukārt nesavelkot no ceļa nomales un ceļa grāvja kantes velēnas un pat lielākus akmeņus uz ceļa vidu.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv