Gada sporta skolotājs 2019

Kā nonācāt līdz lēmumam kļūt par sporta skolotāju? Es Sporta pedagoģijas akadēmiju pabeidzu pirms 27 gadiem, kopš tā laika strādāju savā profesijā. Man tas sākās ar puišiem pagalmā, izložņājām visus kanālus un pagrabus, cik reizes neesmu ar ledus gabaliem pa Gauju braukājusi! Visādi ekšeni bijuši! Mums Jaunpiebalgā nebija sporta skolas. Paši savā bariņā savācāmies un kādreiz brīvajā laikā padarījām kaut ko vairāk nekā pārējie bērni. Tad mums ceturtajā klasē atnāca jauna sporta skolotāja, viņa tā nopietnāk to visu darīja – mēs trenējāmies katru dienu, braukājām uz sacensībām, un mani ieraudzīja Cēsu sporta skola, Dzintars Balodis mani paņēma savā paspārnē, sāku piedalīties plašāka mēroga sacensībās.  Es no pirmās klases zināju, ka būšu skolotāja, un, kad mums atnāca jaunā sporta skolotāja, es sapratu, ka arī būšu sporta skolotāja. Nekad neesmu šaubījusies par savu izvēli. Vienu brīdi topā bija iespēja, ko arī es apsvēru, – apgūt sporta ārsta profesiju Tartu. Es tur apmeklēju sagatavošanās kursus, bet man laikam pietrūka pamatīgāka gribasspēka, jo kā lauku meitenei braukt mācīties kaut kur uz Igauniju likās kaut kāds kosmoss. Mūsdienās visi ceļi ir vaļā. Varbūt tad viss būtu iegriezies citādāk, bet es, īpaši nešauboties, gāju uz savu mērķi.  Kā dzīves ceļš jūs atveda uz Valmieras pusi? 90. gadu beigās bruka dažādas darba vietas, tāpat arī skolas tika reformētas. Mums laukos bija divas – vidusskola un pamatskola. Sāka šūpoties bērnu daudzums, un vienu likvidēja, līdz ar to man darbs te bija, te nebija. Sāka likties, ka kaut kas ir jāmaina, lai viss būtu tā pamatīgāk. Es biju nostrādājusi padsmit gadus Jaunpiebalgā. Sapratu, ka gribu kaut ko vairāk, prasījās vairāk izaicinājumu. Vienubrīd saņēmu informāciju, ka meklē skolotāju Valmieras Pārgaujas ģimnāzijā. Man kā konservatīvam cilvēkam tas bija ļoti kardināls solis dzīvē – no Jaunpiebalgas, kur bija nodzīvoti 33 gadi, pārcelties uz Valmieru. Vīrs bija tālbraucējs, līdz ar to viņam tāda darba vietas maiņa būtiski neko nemainīja dzīvē. Kopā ar saviem bērniem un vīru pārvācāmies uz Valmieru. Es nenožēloju neko, jo regulāri tiek braukts uz Jaunpiebalgu, kur satieku vecos draugus, kaimiņus un paziņas, nekāda pārrāvuma tajā dzīvē nav. Es kā konservatīvs cilvēks pat brīnījos par šo savu lēmumu, bet laikam tas iekšējais dzinulis bija tik liels, ka tās pārmaiņas pieņēmu uzreiz – no mazas lauku skolas, no mazskaitlīgām klasēm sākt mācīt ģimnāzijā, kur ir 25+ bērni klasē, un arī tā pilsētvide, bet es pilnīgi tajā visā ierakstījos, man arī kolektīvs ļoti patika. Es tur biju savā vietā un elementā!

SANTA KRASOVSKA, jau sen kolēģu mudināta, šogad piedalījās Izglītības un zinātnes ministrijas konkursā un ieguva izcilākā sporta skolotāja titulu! Laura Vīksnes foto/ lsm.lv