Ērgļi – vieta, kur iegriezties
Kamēr tie Latvijas ļaudis, kuriem gluži vai niez un, protams, arī līdzekļi atļauj katru gadu par varītēm aizlidot no mūsu skaistās zemītes tālu, tālu kaut kur uz otru pasaules malu, šī gada pandēmijas apstākļos paši – vienatnē, divatā vai vēl kuplākā pulciņā – turpina bezbailīgi spēlēt krievu ruleti ar Covid-19 piedāvāto īpašo adrenalīnu, ļoti daudzi ceļotāji savas ambīcijas piepilda tepat uz vietas, atrodot jaunas un līdz šim vismaz pašiem vēl neizpētītas pieturvietas.
Faktiski nepiederu ne pie pirmajiem, ne pie otrajiem braukātājiem, taču atvaļinājums ir laiks, kad uz kādu dienu tomēr der izrauties no, kā tagad modīgi teikt, savas komforta zonas un kādu citu vietu apskatīt. Atliek vien sēsties automobilī un doties Latvijā... Neliegšos, ka augustā mani šādos izbraukumos patīkami pārsteidza divas pieturvietas – Alūksne un Ērgļi. Par iespaidiem Rūdolfa Blaumaņa dzimtajā pusē arī šis pastāstiņš.
Nedaudz par pilsētas pirmsākumiem, un tie no tālā 14. gadsimta. Ērgļu jeb vāciski Erlaa vietas nosaukums pirmoreiz rakstu galos parādās 1382. gadā. Ērgļos pils pirmoreiz pieminēta 1397. gada 12. jūlija dokumentā. 1577. gadā Ērgļus ieņēmis maskaviešu karaspēks. Vēlāk poļi izveido Ērgļu stārastiju. 1589. gadā Ērgļus atgūst pils īpašnieki Tīzenhauzeni.
TĪZENHAUZENU DOGI. Par seno Ērgļu pils saimnieku gaumi cauri gadsimtiem pils parkā liecina divi braši vācu dogi – abi kumeļu lielumā metālā kalti.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv