Dzīve kā kino jeb stāsts par Pēteri Puriņu

Kā teiktu jubilāra tuvākais kaimiņš, Šanas biedrības virsaitis Kārlis Konrāds (1889 – 1972), grāfs Miķelis Amālijas dēls Vanags: “Balle bez iedzeršanas un uzkošanas, tas ir kā dancošana ar ievētāmo meitu. Ne tuvāk spiest, ne vaļā laist... “ Ar laiku arī filmu aizgādņa Pētera Puriņa jubilejas vakarā notikušais folklorizējās, fantāzijai mijoties ar patiesību, bet vienmēr ir izvēle – ticēt vai neticēt!

Ar paša spēkiem

Nākamās dienas “Valmierieša” pirmajā lapā zem intriģējoša virsraksta “P. Puriņš atskatās uz smaga darba mūža 75 gadiem” varēja lasīt cienījamā gaviļnieka dzīves gājumu. Žurnālists nekautrējies cildināt Puriņa zemniecisko izcelsmi, uzsverot, ka dzīvē visu neatlaidīgais mujānietis panācis paša spēkiem. ”Dzimis Pēteris Puriņš Mujānu Sviķos kā vaļinieka dēls. Savas darba gaitas sācis ar cūku ganīšanu. 1872. gadā iestājies par mācekli pie māldermeistara Drosa, Valmieras ārsta Ērika Drosa vectēva. Pēc amata apgūšanas devies uz Rīgu. Strādājis „Bērmaņa un dēlu” mašīnfabrikā par krāsotāju meistaru. 1880. gadā iesaukts kara dienestā. Nodienējis 6 gadus gvardijas leibhuzāru pulkā, sasniedzot vahministra pakāpi. Dienesta laikā piedalījies Krievijas ķeizara Aleksandra III kronēšanas svinībās Maskavā 1883. gadā. Pēc dienesta atgriezies dzimtenē. Strādājis atkal pie māldermeistara Drosa Valmierā. Ar taupību iekrājis naudu un uzsācis tirdzniecību. Vispirms kā traktiernieks Jurģu ielā, pēc tam kā vīna lielnoliktavas īpašnieks Akmentiņa mājā. Patreizējās mājas (šeit domāts īpašums Rīgas ielā 23) grunti ar nelielu mājiņu pircis 1896. gadā. 1899. g. uzcēlis uz tās jaunas ēkas. Pēc tam ieguvis Valmierā citus īpašumus. P. Puriņš sparīgi un nenogurstoši strādājis sabiedriskā darbā. Kā ugunsdzēsēju pārstāvis 1900. gadā piedalījies starptautiskajā ugunsdzēsēju kongresā Parīzē. Apceļojis Eiropas lielākās galvaspilsētas. Ugunsdzēsēju un sporta biedrības mūža biedrs. 12 gadus bijis pilsētas domnieks, valdes loceklis. Pārzinājis pilsētas saim­nieciskos pasākumus. Darbojies arī citās Valmieras biedrībās un organizācijās. Lielinieku laikā ticis vajāts. Bijis spiests bēguļot. Tagad darbā tam blakus stāv viņa dēls. Novēlam vēl ilgus svētīgus darba gadus!” (Nr.235., 1934.g. 23.02.). 

Rakstā minētie Mujānu Sviķi gan nav jubilāra dzimšanas vieta. Ieraksts Valmieras luterāņu draudzes 1859. gada jaundzimušo reģistrā liecina, ka 9. februārī (22. februārī pēc j. st.) kristīts Mujānu Tulpes māju kalpa Dāvja un Annas Puriņu dēls Pēteris. Krusttēva godā aicināts neprecēts puisis Mārcis Kalniņš no Ķieģeļu muižas, par krustmāti — neprecēta  meita Trīne Kalniņa no Mujānu Suķķa. 

1867. gada Jurģos labākas dzīves meklējumos vecāki pārcēlās uz Kokmuižu. Pagasta rakstvedis fiksējis ziņas par Puriņiem: ģimenes galva Dāvis Jēkaba dēls 1858. gada dvēseļu revīzijā bijis 35 gadus, sieva Anna — 33 gadus veca. Dāvis dzimis Mujānu muižai piederošajos Purmaļos, Anna – Šūpēs. Abiem pieci bērni:  Jānis (1852.) un Mārcis (1855.) dzimuši Šūpēs, Pēteris (1859.) Tulpēs, Anna (1861.) ar Mariju (1866.) Andriņos. Par brāļu un māsu tālākajām dzīves gaitām ziņu trūkst, taču Mujānu pagasta rakstvedis precizējis, ka “Peter Puriņņ kopš 1894. gada decembra dzīvo Valmierā”. 

Ar vērienu

Tarzāna jubileja. Tā rakstnieks Jānis Kārkliņš (1891 – 1975) nosaucis vienu no sava romāna nodaļām. Skatītāji un it īpaši skatītājas jūsmoja par Tarzāna lomas atveidotāju, olimpisko čempionu peldēšanā Džoniju Veismilleru (1904 - 1984).  Filmas ar efektīgo un lunkano amerikāni kļuva par kases grāvējiem: “[..] Vecais Puriņš bija kinoteātra Splendid īpašnieks. Kas vēlējās, varēja teikt — direktors. Viņam bija pienācis septiņdesmit piektais mūža gads. Tarzānam uz kinoekrāna – piecdesmitā izrāde. Abi valmieriešiem šķita tik nešķirami, ka Puriņu ļaudis uz ielas dēvēja par Tarzānu, bet, kad skatījās uz ekrānu – Tarzānu sauca par Puriņu. Direktors par to neuztraucās. Aiz skaudības, viņš domāja. Pasauli neizmācīsi. Džungļu pusmērkaķis Tarzāns bija viņa draugs un labvēlis. Deva pilnas kases pat ar paaugstinātām biļešu cenām. Ar šo Dieva svētību uzvijām pietika divkāršai jubilejai, nekādas dāvaniņas negaidot un neprasot. Miķelis sastādīja un iespieda ielūgumus. Vecais Puriņš bija ar mieru, ka aiz pateicības par Tarzānu labo darbu tur piemin arī viņa vārdu. Splendida direktors ar saviem 75 zīmējās pirmā vietā, tad sekoja viņa labdaris ar 50. Kopā iznāca 125 skaitļa jubileja, kādu tikai retumis var piedzīvot. Puriņš neskopojās. Kad jau, tad jau. Viņš ielūdza 125 viesus. Lai mazāk aizmirsto un apvainoto. Policijas prefektu, apriņķa priekšnieku, pilsētas galvu un draudzes ganu pieklājās personīgi pagodināt. Ielūgumu kartiņas tie neievēroja vai aiz nevaļas pazaudēja neizlasītas. Jubilārs to zināja un parādīja godu, kam gods nākas. Cits bēdātos – kur nu raus telpas tādam švadronam? Kam mājā tādas zāles? Mūsu jubilārs tikai pavīpsnāja. Nekādu raižu! Splendidā var sadzīt 150. Turpat, krēslus aizvācot, var klāt furšetes galdus ar vīna glāzēm, šņabīti un uzkodām, kā tagad sauca zakuskas. Tiem, kas nepratīsies laikus iet mājās, vēlāk iegrūdīs cūkas cepeti ar skābiem kāpostiem. Nebūs tā kā pie skopuļiem vai plikadīdām, kur viesiem pa vācu modei ceļ priekšā alu ar desiņām, beigās liekot par tām pašiem samaksāt. Šitie jubilāri nebūs no tādām mājām. Sākās ielūgto apspriedes. Latviešu biedrības tēvoču domas dalījās: jādāvina kristāla alus kauss. Otri: viņam nav alus vēdera. Joka pēc jānes izpolsterēts mērkaķis. Trešie: tas būs apvainojums. Jāpērk tautisks alus kauss.  Ar senču ozolu, koklētāju, trīs zvaigznēm uz vāka. Tāds nav dzeršanai, bet tagad tam jābūt katrā pilsoņa mājā uz bufetes. [..] Piecās sēdēs sprieda un netika skaidrībā par šo lietu. Nespēdami vienoties, beidzot nolēma, ka tīri labi var iztikt bez dāvanas. Jubilārs jau tik vecs, ka ilgi par to neskums. Tādi paši kā tie veči, kas tur sēdēja cara laikos – nodomāja Šanas virsaitis. Ar savu akciju sabiedrību viņš daudz ātrāk tika galā. Dūnis piezvanīja tirgotājam Trēziņam, valsts bankas direktoram Kuplim, kurl­mēmo skolā Pārupem, sazinājās ar kolēgām Pūku un Eizentālu. Jāpērk dzīvs auns – citas izejas nav. Miķelis pieprasa. Puriņam jāpasniedz tautas balva. Atbildes – lai pērk. Nauda būs. Gudri vīri daudz nerunā. Aunam apzeltīja nagus un ragus. Kaklā pakāra pasi ar uzrakstu: Sveiks, varenais Tarzān Valmieras puriņā! Jubilejas dienā šo lopiņu veda četri vīri pa ielām. Miķelis pie rozā saites, viņam blakus Dūnis, aizmugurē Pūka un Eizentāls. [..] Zālē ap ekrānu podiņos ziedēja puķes. Kaut laukā jau sniga. Jubilārs tās bija sadzinis pie dārznieka. Lai maksā ko maksādams! Zem ekrāna gaidīja brūklenāju vītnēm izpušķots sēdeklis jubilāram. Turpat blakus apklāts mazs altārītis un novietoti krēsli goda viesiem. Kalpotāji, kuriem tagad nebija biļetes jāpārdod, jākontrolē un vietas jāierāda, godātos laipni pieveda pie viņu krēsliem. Vienkāršo viesu sanāca pilna zāle. Runāja mācītājs, tad pilsētas un biedrību pārstāvji. Tie gandrīz vienos un tais pašos vārdos sirsnīgi apsveica dārgo gaviļnieku, novēlēja labu veselību un daudz naudas. Ko citu tik vecam varēja teikt? Nevienas adreses. Nevienas aploksnes. Puriņš par to nenoskuma. Viņš bija pieticīgs. Pašās beigās vārdu deva Miķelim ar Šanas tautas balvu. Viņš piekāra tādos gadījumos nepieciešamos amata ordeņus un ieveda apzeltīto aunu. Pēc apsveikuma runas, pievedot aunu pie jubilāra, atskanēja vēlējums: lai jums abiem jubilejā garšīgs šašliks.” (Latviešu Pūcesspieģelis. Otrā grāmata: Kara vētrās un rāmā laikā. Valmiera, 1993.) 

Liktenim spītējot 

Pēteris bija mājas īpašnieks Valmierā. Taupīgs un krājīgs, apceļojis Eiropu. Ilgu laiku viens, bet tikai dažus mēnešus pirms 50. dzimšanas dienas, 1908. gada 5. novembrī, Veides draudzes mācītājs klusā ceremonijā, klātesot dažiem draugiem un līgavas radiem, svētīja viņu laulībām ar atraitni Alīni Mariju Grasmani, dzimušu Māzingu. Nākamajā vasarā, 1909. gada 25. jūlijā pēc v. st. (7. augustā pēc j. st.) pasaulē nāca Pauls Teodors. Krusttēva godā miesnieks, Alīnes pirmā vīra brālis Hermanis Grasmanis, krustmātes — ģimenes paziņa un Latviešu biedrības teātra aktrise Izabella Baltābols, vēl paziņa no tēva puses — namīpašnieks Kārlis Ādamsons.  

Diemžēl laulībām ar Alīni nebija lemts ilgs mūžs. Būdams atraitnis, Pēteris visu savu turpmāko mūžu veltīja dēlam Paulim. 1911. gadā Pēteris Puriņš ieguva oficiālo atļauju kinematogrāfa atvēršanai, taču faktiski darbību “Kino – Palace” uzsāka 1913.gadā.  Sīvākais konkurents “Grand – Kino” filmas rādīja Amatnieku biedrības zālē sestdienās no 7.30 vakarā līdz 10, svētdienās no pulksten 5 pēcpusdienā līdz 10 vakarā, bez pārtraukuma. Ko Puriņš?  Vilināja skatītājus ar vēl izdevīgākiem laikiem. Sestdienās no 5.30 pēcpusdienā līdz 11 vakarā, svētdienās no 3 pēcpusdienā līdz 11 vakarā. Uzvarēja Puriņš. 

1919. gada janvārī lielinieki atsavināja kinematogrāfu. Padomju varas mēnešos pārsvarā demonstrēja no Pēterpils saņemtās kino lentes. Pēc sešu mēnešu prombūtnes Pēteris ar Pauli atgriezās pilsētā. Kino zāle bija izdemolēta, mazāki postījumi Rīgas ielas dzīvojamā ēkā, kuras pirmā stāva telpas izīrēja veikaliem vai amatnieku darbnīcām. Augšējos stāvos atradās īres dzīvokļi, Puriņi dzīvoja 5. numurā. 

Paulis 1930. gadā absolvēja komercskolu. Pārņēma no tēva kinoteātri,  dzīvoklī iekārtoja biroju. Kinoteātrim nomainīja nosaukumu uz skanīgāko “Splendid”! 1931. gada novembris. Skatītāji nepacietību gaida plaši izreklamēto pirmo skaņu filmu! “Kino Splendid īpašnieks Puriņš savā kinematogrāfā patlaban uzstāda jaunu gaismas skaņas aparātu, kas jaunākās tehnikas sasniegums skaņu filmu demonstrēšanai. Šāds aparāts būs pirmais Ziemeļlatvijā. Pirmā skaņu filma, ko Splendid izrādīs, būs operete “Dziesma beigusies”, kurā dzied un spēlē pazīstamie publikas mīluļi Liliāna Haid, Villijs Forsts un Ernsts Verebes.” (Valmierietis, Nr. 117., 1931.g. 13.11.).  Puriņam junioram sievas vēl nav, taču ir... jaunā zāle ar 500 vietām, kuru projektējusi arhitekte Lidija Hofmane-Grīnberga. Un jāteic, ka pat 500 vietu izrādījās par maz, kad sāka demonstrēt latviešu skaņu lielfilmu “Zvejnieka dēls”.  Pirmizrāde bija 1940. gada 22. janvārī; filmu ar labiem kases ieņēmumiem rādīja līdz marta vidum. Jūlijā Puriņu kinoteātri un dzīvojamos īpašumus nacionalizēja. Vietējā izpildvara ļāva Paulim dzīvot Rīgas ielā 23. nama dzīvoklī un strādāt bijušajā kinoteātrī, kas nu jau bija pakļauts LPSR Kinofikācijas pārvaldei. 

1941.g. 14. jūnijā Puriņus neapcietināja. Tomēr pārdzīvotais iedragāja tēva un dēla veselību. Paulis Puriņš mira nepilnu 34 gadu vecumā. Viņu 1943. gada 16. februārī uz pilsētas kapiem izvadīja no Rīgas ielas 23. nama. Dažus mēnešus pēc dēla zaudējuma mūžībā devās arī Pēteris Puriņš. Pieminēsim!

AR AUNU. Šanas virsaitis dodas apsveikt vecbiedru, kinoteātra “Splendid” īpašnieku Pēteri Puriņu. Valmierā, 1934. gada 22. februārī.  Foto no Valmieras muzeja krājuma