Dzimis Gaujas krastā
Zviedru laikosIepretim pilsētai, Gaujas viņā pusē, 17. gadsimtā pletās Kauguru muižai piederošās zemes (Kaugershof ierīkota 1635. gadā). Pārdesmit gadu vēlāk, 1681., muižas zemju dokumentos teikts, ka «... ir arī krogs pie Rīgas ceļa», bet divdesmit gadus vēlāk minēts, ka «...pārceltuve pār Gauju, kā arī krogs, kamēr plosās karš, pēdējos divos gados neko nav ienesuši, krogs tā izpostīts, ka krodzinieks tur vairs nav varējis mesties». Pārceltuvei atņemtas divas laivas, ko varot apliecināt krodzinieks Mačs un pārcēlājs jeb Rāmnieka Jānis.
Tā pirmo reizi tiek pieminēta apdzīvota vieta — Rāmnieks jeb Ulsteris, vēlākais Zemesrāmnieks, kura tīrumi aizņēma daļu tagadējās Pārgaujas teritorijas pa labi no Stacijas ielas – Linarda Laicena, Cēsu, Krāsotāju, Fabrikas un Meža ielas. Pēc Lielā Ziemeļu kara (1700.-1721.) Rāmnieka vai Ulstera Pēteris joprojām kalpo kā pārcēlājs pār Gauju. Darba nav trūcis arī viņa pēctecim, jo 1782. gadā pārceltuve jeb rāmis muižai ienesusi brangu peļņu – apaļus 50 dālderus! Pārlapojot Valmieras muzeja krājumā esošo 1751. gada māju pārlūkošanas reģistru, ar luterāņu draudzes mācītāja Frīdriha Gotlība Hildes roku iegrāmatotas visas tolaik pārcēlāja mājā mītošās dvēseles, kopskaitā 12: pats pārcēlājs Pēteris, kura vārdam klāt pierakstīta piezīme, ka tas aizvien pildot savus pienākumus uz Gaujas, dēls Jānis – atraitnis, nesen stājies otrā laulībā, un viņa dēlēns Jānis, no pirmās laulības. Laivu vīra, vecā Pētera, rīcībā ir astoņi sētas ļaudis, un visi, ieskaitot pašu saimnieku, ir lasītpratēji! Aizrit vēl gadsimts, un mācītājs Jānis Neilands 1880. gadā fiksējis, ka tā saucamajā tilta mājā jeb Aa – Brückenhaus dzīvo nomnieks Gusts Pilsums, trīsdesmit gadus vecs, ienācējs, ar dzīvesbiedri Līzi, dzimušu Endzelīt no Kauguru muižas un abu piecām atvasēm: Jūliusu, Hermani, Zelmu, Annu un Pēteri, bet kaimiņu Zemesrāmnieku nomā Mārcis Laimiņš un Ādams Čakke. Trūkst ziņu par kādreizējā pārcēlāja Pētera dzimtas likteni, jo 1817. gadā pārceltuvi uzraudzījis jau cits vīrs. Mārcim Kalniņam grūtajā arodā palīdz sieva Kača. Trīsdesmit vasaras vēlāk (1847.) Kauguru muižas grāfs Aleksandrs fon Mengdens prāmja uzrauga amatam norīko kaugurieti Reiņu Jāni. Tā nu līdz pat 1866. gadam satiksmi pār Gauju no tās lēzenā kreisā krasta uz labo krastu, aiz kura tūlīt sākās pilsēta, uzturēja vienīgi tā sauktais prāmis jeb pārceltuve. Ja bija steidzīgi jānokļūst kādā no abām pusēm, tas prasīja daudz laika un pacietības: «[..] sevišķi grūti bijis aukstos pavasara, rudens un ziemas vakaros, kad pārcēlājs, kas dzīvoja Kauguru pusē (Pārgaujā), sala dēļ uzturējās savā mājā. Te nu nācies daudzreiz ilgi kliegt, iekams prāmnieks (pārcēlājs – I. Z.) to sadzirdējis un cēlies pāri.» (H. Enzeliņš. Skati Valmieras pilsētas, draudzes un novada pagātnē. Valmiera, 1932.) Pirms 150 gadiem1865. gada 10.oktobrī atklāja pirmo koka tiltu pār Gauju. Tilta cēlējs, vācu tautības arhitekts Ferdinands Morics Meijers (vairāk par šo kungu lasāms 2012.g. 29.08. Valmierietī). Apbrīnot jauno būvi atklāšanas svinībās pulcējās ap 3000 cilvēku no visas plašas apkārtnes. Zīmīgo notikumu iemūžinājis arī vietējais dzejdaris Treiteru Jānis, veltot tam iespaidīgu dzejoli 86 pantu garumā «Dziesmu par Valmieru», no kuriem 23 veltīti abu krastu vienotājam, jaunatklātajam tiltam. Lūk, daži no tiem: «Iesim klāt nu Gaujas malā/ apstāsimies krusta galā / Brīnumi te diezgan rādās, Gaujas tilts te priekšā stādās! / Varas darbi pie tā dzīti / kamēr uztaisīts tik glīti / ka var sacīt nu ar prieku / es bez bēdām pāri tieku. / Katrā laikā pār` nu iesim/ un par tavu spēku smiesim,/ Nu tu esi mūsu varā / par to līksmi savā garā!»