Dodot nav iespējams zaudēt

Kāds bija tavs ceļš uz muzeju?

Neapzināts. Esmu lauku bērns, Kocēnos pa mātes līniju mūsu dzimtas saknes izpētītas sešu paaudžu garumā, arī tēvs bija vidzemnieks, un mana dzīves izjūta ir ļoti latviska, nekad nav bijis piederības citai vietai. Divas manas mīļās skolas ir Kocēni un Viesturskola. Mācījos kultūras darbinieku tehnikumā un konservatorijā, esmu masu pasākumu režisore. Pēc sešiem darba gadiem Valmieras kultūras namā zvaigznes salikās tā, ka bija jāaizvieto Gunta Eiduka, un es nonācu muzejā pie Laimoņa Liepnieka, Valmieras vēstures guru. Joprojām vēstures gadskaitļi, izņemot Valmieras dibināšanas gadu, man galvā lāgā neturas, bet Laimonis man bija īsts pirmais skolotājs, mācīja muzeja darba pamatvērtības un parādīja ceļu pie māksliniekiem. Šajos gandrīz 28 gados esmu satikusi ārkārtīgi daudz fantastisku, garīgi bagātu cilvēku, kas palīdzējuši pilnveidoties, augt zināšanās un sapratnē. Mans uzdevums ir stratēģiski plānot mākslas izstādes.

Ko tu meklē mākslā, ko gaidi no tās?

Mākslā noteikti meklēju emocijas, sajūtas: labo, gaišo, skaisto. Gan sev, gan muzeja darbā. Domāju, ka mākslai jādod pozitīvs piepildījums gandarījums, baudījums. Vienalga, ko kurš teiks par negatīvajām sajūtām — tās, protams, ir spēcīgākas, var tāāā iebliezt ! — , tas vienkārši nav man. Lielos vilcienos: meklēju harmoniju. Zinu, ka visai mūsu muzeja komandai ir līdzīgi uzskati. Pērn vācieši mums teica: redzams, ka latviešu mākslinieku darbi ir tik harmoniski. Ne jau dzīve mums vai vāciešiem ir tik skaista, bet caur šiem harmonijas meklējumiem cilvēks arī sevi vairāk sakārto.