Darīt dzīvi košāku

Vaicāts, vai spētu glazēto podiņu krāsni nojaukt, lai uzmūrētu citā vietā, Ojārs skaidro: «Personīgi es atsakos krāsni pa jaunam salikt, es varu kādu podiņu apmainīt, bet podiņu krāsnis ir cits lauciņš, kaut arī, ja es pieķertos, gan jau izdarītu, taču tas man prasītu krietni vairāk laika, nekā ar ķieģeļiem mūrējot. Iekšpuse jau ir vienāda, es saprotu arī to tehnoloģiju, ja man vairs nebūtu ķieģeļu, tad droši, ka es to izdarītu. Godīgi sakot, nav arī podiņu, kaut kur Gulbenes rajonā ir vienīgā ražotne, tad vēl esmu dzirdējis, ka Krievijā un Vācijā podiņus ražojot, un, ja nu vēl kādam bēniņos saglabājušies ulmaņlaikos taisītie. Bet nebūs jau tā, ka no 10 podiņiem varēs salikt krāsni, vajag vēl kādas nulles klāt, lai var izvēlēties un izveidot vizuāli pievilcīgu krāsni. Māla podiņus kādreiz arī Rūjienā ražoja, tagad to vairs nedara. Kad paziņoja par krāsns apkures aizliegšanu lielajās pilsētās, iedzīvotāji bija satraukušies ne pa jokam, nācās mierināt, ka laukos tas, ko tur Rīgā izdomā, nenotiks, jo tāpat bija ar šīfera jumtiem un sausajām tualetēm. Tik strauji, jo īpaši laukos, nekas nemainās. 

Klusie ūdeņi un Rencēnu amatierteātris

«Laikam 40 gadu vecumā manī kaut kas atvērās, ka sāku dziedāt Naukšēnu vīru ansamblī Klusie ūdeņi,» atceras Ojārs. «Tagad gan sakarā ar vīrusu esam apstādināti, tomēr klusībā ilgojamies pēc tā un dziedāšanas mums pietrūkst. Pēc tam arī teātris ienāca, lai gan sieva, kopš dzīvojam kopā, aicinājusi – nāc spēlēt, bet mana atbilde bija – es nevaru, es nemāku, tur nekas neiznāks. Spītīgi turējos pretī, un tā mani arī nepielauza iesaistīties Rūjienas amatierteātrī, bet, kad Naukšēnos atdzima kāda izrāde, es teicu:  vietējiem es vēl tā kā varētu izlīdzēt. Tas kaut kādā veidā ievilka, dabūju to garšu un teātra prieku, ko neesmu nometis malā, lai arī nākamajā gadā Naukšēnos šī lieta pajuka. Tā nu es esmu aizgājis nevis uz Rūjienas, bet uz Rencēnu amatierteātra jautro kompāniju. Sieva spēlē Rūjienā, es Rencēnos, dažiem rodas jautājums, kā tas tā, bet kundze pati teica: brauc uz Rencēniem, tur režisors ir Valmieras Drāmas teātra aktieris Ingus Kniploks, tur tu redzēsi, kas ir darbs. Tam es arī varu piekrist, jo mēģinājumos ir darbs.»

Uz jautājumu, vai režisors Ojāram uztic mīlētāju vai skarbo lauku veču lomas, viņš smejot atbild: «Domāju, ka lielas izvēles viņam nav, jo vīrieši kā vienmēr kolektīvā ir mazākumā, tad, ja tur tas vīrietis ir, tad viņš būs gan mīlētājs, gan visudarītājs. Uz lomu nestāv septiņi vīri rindā, lai varētu skaistāko izvēlēties par mīlnieku, režisoram jāiztiek ar to, kas ir. Šī man ir otrā sezona Rencēnos, pirmajā es spēlēju arodbiedrības pārstāvi, padomju laika funkcionāru. Šobrīd visa tā pietrūkst, taču lomu mēģinām galvā būvēt, lai neaizmirstas. Cerēsim, ka viss reiz atkal atdzīvosies.»

Ar humoru

Tā kā Lūšu ģimene ir svētīta ar kuplu bērnu pulciņu, tētim vaicāju, kā tad īsti notiek attālinātā mācīšanās. «Neesam tie stingrākie vecāki, nemodinām astoņos, bet viņi paši diezgan apzinīgi e-klasē izdara tos darbus, kas jāizdara. Jaunākais meitēns mācās 4. klasē un iet Rūjienā mākslas skolā, bet lielākais puika Eduards, kam jau 19 gadu, mācās Rīgā Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā 3. kursā un arī zina savus darbus, kas jānofilmē, kā viņš spēlē savu instrumentu. Tā bija viņa izvēle, mēs, vecāki, to akceptējām, bet, ko viņš darīs pēc skolas beigšanas, man grūti teikt – dzīve rādīs. Vidējā meita mācās Valmieras Valsts ģimnāzijā, viņa ir ļoti patstāvīga un nav jāskubina, beigusi klavieru klasi Rūjienas mūzikas skolā, savukārt vecākā meita vairs pie mums nedzīvo, bet tepat Naukšēnos vien ir. Reizēm jau, kad iet par skaļu, viņi ir jāapsauc, bet kā vienmēr cauri braucam ar humoru, beigās vecie sasmejas, un tad jau viss ir labi un savā starpā ilgi ļaunu neturam.

Es ģimenē esmu tāds kā joku dzinējs, sieva dažbrīd saka, ka nav saprotams, kur tas mans humors sākas un beidzas, citreiz viņa runā nopietni, bet es joprojām jokoju, nevaru apstāties, jo tas dzīvi dara košāku. Tas arī darbā – aizbraucu uz laukiem pie vecākām kundzītēm, gribu kaut kā iepriecināt, lai viņas pasmejas. Kādreiz Naukšēnos bija improvizācijas teātris, kurā es vienu gadiņu darbojos, un man tas ļoti patika, tā bija tāda joku dzīšana ne no kā – paņem vienu vārdu un zelē, kamēr kaut kas sanāk. Bet arī tur jāmāk sasmīdināt otru vai publiku, un tas nav viegli. Tā man pietrūkst, bet kādā brīdī es to izmantoju – improvizācija savureiz ansamblī noder, arī pēcpasākumos iekustināt publiku, izspēlējot kādu etīdīti.» 

Kad nogurums dod jaunu spēku

«To lielāko paldies es gribu teikt savai mammai, kas man iemācīja darba mīlestību un darba prieku, ņemot līdzi uz meliorāciju, kur es kā tāds pikešu puika skraidīju lielās kilometrāžas, tomēr tas bija tik forši – būt kopā tajā darbā. Lai arī nostrādājies, bet tas patīkamais nogurums pēc rakšanas, ravēšanas vai malkas skaldīšanas atkal iedod jaunu spēku. Es nevienu dienu nenožēloju, ko esmu pavadījis laukos pie vecāsmammas, pie radiem siena talkās, garajās kartupeļu vagās, – mūsu bērniem tas kaut kā ir izpalicis, bet nav jau kur iedot ko tādu. Ir jau mums savs dārziņš, bet bērni aug citādāki. Protams, kad vajag, viņi nāk palīgā, un es domāju, ja mēs būtu viņu vietā, tāpat sēdētu telefonos. Reti kurš no jaunās paaudzes būs tāds kā mēs, viņi tomēr iet līdzi laikam, mums tikai jāpaspēj tam visam sekot.» 

OJĀRS LŪSIS – skursteņslauķis, mūrnieks, brīvprātīgais ugunsdzēsējs, kurinātājs, gādīgs tētis, aizrautīgs dziedātājs, teātra spēlētājs un pasākumu vadītājs. Ārijas Romanovskas foto