Ingrīdu Sokolovu piemin 100. jubilejā
1988. gadā pēc Ingrīdas Sokolovas ierosmes un viņas enerģiskās rīcības rezultātā tika atjaunota Mūrmuižas Tautas universitātes darbība.
Literatūrzinātniece 10. augustā būtu svinējusi savu 100. dzimšanas dienu, taču Mūrmuižā atceras, ka savu 85. gadskārtu viņa sasniedza aktīvi darbojoties, un arī Mūrmuižas universitāti viņa vadīja līdz aiziešanai mūžībā 2012. gadā.
«Ingrīda Sokolova mācēja uzrunāt un atvest uz Mūrmuižu gan kultūras un mākslas, gan politikas un zinātnes darbiniekus, kuru klātbūtne pagājušā gadsimta 80. gadu beigās un 90. gadu pirmajā pusē bija akūti nepieciešama lauku ļaudīm, lai sajustu sevi kopīgā asinsritē ar visas Latvijas atjaunošanās procesiem,» teikts Brenguļu, Kauguru un Trikātas apvienības sagatavotajā informācijā, vēstot, ka «literatūrzinātnieces darbība turpināja Mūrmuižas Tautas universitātes dibinātāju Paula Pētersona un Zentas Mauriņas principu – Tautas universitātēs nāk iegūt nevis diplomus un atestātus sava stāvokļa nodrošināšanai, bet gan lai tuvāk iepazītu sevi, savu tautu, dzimteni un kļūtu par tēvzemei noderīgiem, apzinīgiem pilsoņiem.»
INGRĪDA SOKOLOVA
Avots: Latvijas Vēstnesis, Nr. 89-90, 03.04.1998.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv
Kā tas varbūt, ka cilvēks, kurš visu mūžu bija pret neatkarīgu Latviju, slavināja nodevēju Vili Lāci tiek celts godā. Tad jau arī ielu nosaukumos jāatstāj visi upīši, gredzeni un paegles. Vai laikrakasts arī domā par to, kp publicē un ko slavina.
Tā sauktais novadniek, vai pats sajūties izdarījis Latvijas kā tādas labā kaut naga melnumu no tā, ko nākamajām latviešu paaudzēm atstājuši Andrejs Upīts un Leons Paegle, ko Valmieras labā izdarījis Rihards Gredzens. Starp citu, arī Vilis Lācis bija izcils rakstnieks, kaut arī visā pārējā - traģiska personība. Tu, novadniek, gan pats laikam esi no grāvjračiem - disidentiem, īstenajiem cīnītājiem par brīvu Latviju, dikti jau tā āža kāja lien laukā no linu biksēm un pastalām.
In reply to Tā sauktais novadniek, vai… by latvietis dziļ…
Ja Vilis Lācis beigu beigās izrādījās "traģiska personība", nevis savas tautas masu slepkava, tad malači ir krievi, kas patlaban ceļ pieminekļus Staļinam, cildinādami viņa humānismu. Kas attiecas uz I.Sokolovu, kas lieliski prata ieņemt Zentas Mauriņas invalīda ratiņus, tad atceros briesmu stāstus par Rakstnieku savienības partijas birojiem, kur rakstošie biedri komunisti trīcēja vispareizākās komunistenes priekšā.
Melnalkšņa kungs, jūsu emocionālie salīdzinājumi īsti nav vietā. Varbūt Lāci var saukt par kolaboracionistu attiecīgā Latvijas vēstures posmā, taču ne par savas tautas masu slepkavu. Tāpat kā viņš nekādi nevar būt salīdzināms ar Staļinu. Latviešiem nezin kāpēc allaž bijusi tendence trāpīt no viena grāvja otrā, īpaši tagad, kas atkal mums sava brīvvalsts, nu, vismaz ar savu karogu un himnu.
Varbūt ir vērts nolikt nu jau pārāk ieilgušo emocionālo klaigāšanu par dažu rakstnieku un citu personu piemiņas saglabāšanu, vai nesaglabāšanu izvērtēt katras šādas personas (neteikušu uzreiz, ka personības) reālo devumu tā laika iespēju robežās Latvijas sabiedrības stiprināšanā un reizē ar to kaut vai minimālai pretdarbībai latviešu pārkrievošanā. Pāri visiem citiem Ingrīdas Sokolovas darbu un nedarbu vērtējumiem ir jāstāv un godā jātur tieši viņas devums Latvijas laikā Zentas Mauriņas iedibinātās Mūrmuižas Tautas universitātes darbības atjaunošanā vēl gados, kad pat īsti Atmoda nebija sākusies. Kad kolhoza "Kaugurieši" priekšsēdētājs Gunārs Freimanis, kādreizējo Mūrmuižas universitātes klausītāju un vēl k dažu citu rosināts, par šādu ieceri vien ierunājās, viņam par to vien jau nācās gandrīz kompartijas rajona biroja priekšā atbildēt. Tieši tad būtībā viņa un arī Mūrmuižas Tautas universitātes likteni izšķīra kara veterāne, kompartijā augstu amatu ieņemošā Sokolova. Lai kaut viens no tūkstošiem pēc tam Mūrmuižas Tautas universitātes nodarbības apmeklētājiem šī laika it kā visu daudz pareizāk, galvenais, patriotiskāk vērtējošajai paaudzei ,nezaudējot goda sajūtu, nu piekrīt, ka I. Sokolova kaut vai šīs universitātes dēļ pieminēšanu un pat godināšanu ir pelnījusi. Uzdrošinos apgalvot, ka liela daļa no Valmieras rajona un tuvējās apkaimes pēc tam Atmodā ejošajiem tika pamodināti vispirms Mūrmuižā, godā ceļot vispirms Zentu Mauriņu, pēc tam arī citus padomju varas it kā "aizmirstus" rakstniekus, folkloras un arī latviešu senvēstures vērtības. Daudzi mūžā izdara lielas muļķības, pieļauj pat liktenīgas kļūdas, taču, ja viņai aiz sevis atstāj kaut vai vienu tautai ļoti vajadzīgu darbu, tad citus, ja vien tie nav nāves, vai tautas nodevības grēki, var arī piedot!
In reply to Varbūt ir vērts nolikt nu… by Valmierietis
Mūrmuižas bibliotēkā, bet varbūt nu jau Valmieras muzejā vajag būt Mūrmuižas Tautas universitātes dienasgrāmatām un dibināšanas dokumentiem. Varbūt, lai kaut vai pieklusinātu Ingrīdas Sokolovas devuma noliedzējus, ir vērts šjās dienasgrāmatās ielūkoties un par tā laika tur runātu un stāstīto atgādināt. Neliels tāds ieskats derētu kaut vai "Valmierietī". Vēsture pieprasa, lai runā fakti un nevis emocijas!
T.s. god. latvietis dziļ... No Jūsu kpmentāra tā dikti spraucas ārā triviālas nekompotences āža kaāa. Speciālisti sen ir atzinuši, ka V. Lācis nebija izcils rakstnieks, bet gan vairumā ražoja lētai gaumei atbilstošus literatūras izstrādājumus. Apšaubāms ir R. Gredzena lielais devums Valmierai. Vai Jums ir kādi dokumentos un pētijumos balstīti pierādījumu šim apgalvojumam? Toties pētījumi rāda, ka cītīgi pildot okupantu prasības viņš mērķtiecīgi samazināja vietējo dzīvojamo telpu, lai rastu vietu iebraukusajiem vatņikiem.
In reply to T.s. god. latvietis dziļ… by novadnieks
"No Jūsu k0mentāra tā dikti spraucas ārā triviālas nekompetences āža kāja", tieši to pašu teikumu, novadniek, var attiecināt uz jūsu paša tekstiņu, kurā jūs turklāt izteiksmīgi pierādāt, ka pat neprotat latviski rakstīt. Dažādi to laiku sēžu protokoli, kas toreiz tika rakstīti vienmēr un par visu ko, rāda, ka tieši pēc R. Gredzena ierosinājuma, izmantojot kā pamatu pirmskara gados Valmierā gandrīz vai vienīgās (vismaz lielākās) Tauriņam piederošās mehāniskās darbnīcas, tās tika paplašinātas jau par metālapstrādes rūpnīcu, kura vēlāk kļuva par Ugunsdzēšanas iekārtu rūpnīcu, kas izpostītajā Valmierā deva darbu ļoti daudziem valmieriešiem. Te no drupām savāktie metāllūžņi atkal tika pārstrādāti būvniecībai derīgos. Tieši tādēļ valmierieši, pat vēl nesagaidījuši metāla vagonus no plašās Krievijas, varēja sākt ātrāk nekā daudzas citas pilsētas sapostīto māju atjaunošanu un pat jaunu celšanu. Dēļ šīs rūpnīcas vien Rihards Gredzens, atšķirībā no daudziem te vēlāk atbraukušajiem Meļņikoviem, Ivanoviem u.c., būtībā saimnieciski domājošs, praktisks latvietis, ir pelnījis, lai viņu, ja pat kāds vairs negrib godāt, vismaz nezākātu. Cik zinu, viņa vārds joprojām ir ierakstīts UIeR, tagadējā VALPRO vēsturē. Uzskatu, ka šobrīd plaši izvērstā arī okupācijas gados Latvijā daudzus labus darbus padarījušu cilvēku it kā pārvērtēšana un nopulgošana ir jau izgājusi ārpus loģikas un pat saprāta rāmjiem: bez saimnieciski domājošajiem kolhozu priekšsēdētājiem, uzņēmumu vadītājiem, arī padomju varas darbiniekiem nekas taču te nebūtu būvēts, celts, ražots. Arī valmierieši tad būtu dzīvojuši, ja ne gluži ar plikām tad pusplikām pakaļām gan, gluži kā daudzviet joprojām plašajā Krievijā, vai Ojāra Vācieša aprakstītajā Potjomkina sādžā.
Novadnieka kungs, par Viļa Lāča rakstnieka kvalitāti nemaz nesākšu ar jums strīdēties, tai vislabākais apliecinājums ir vairāki pēc viņa darbiem tapuši izcili filmu seriāli. Ja jums tam visam tīk pārliet pāri politisku žļurgu, tā ir jūsu problēma. Manā leksikā nav vārda "vatņiks", tāda lietošanu pret jebkuru cilvēku uzskatu zem sava goda, tāpēc arī par R.Gredzena devumu vai postījumu Valmierai un tās "dzīvojamajai telpai" labāk paliksim katrs pie savām domām!
Tā lielākā āža kāja ir Jūsu apbrīnojamā centība glorificēt padomju okupācijas laiku darboni. Interesanti, kāpēc?