Cilvēks nav vientuļa sala

Latvieši labi jūtoties, dzīvodami savrupi. Mēs esot viensētnieki, bet tu jūsmo par kopienas piedāvātajām iespējām.

Cilvēks ir sociāla būtne, mums vajag citam citu aizsargāt, pamudināt un kustināt. Esam bagāti ar idejām, ar resursiem, un reizēm vienkārši vajag pamanīt otra puzles gabaliņu, kura iegriešanai vajadzīga līdzdarbošanās. Idejas tā atrod savu vietu un laiku, jo katram cilvēkam tās ir, tāpat arī varēšana un nepieciešamība tās īstenot.

Vai pieredze ļauj secināt, ka labas idejas aizrauj?

Minēšu kādu piemēru, kuru varēju novērtēt, kad devos pieredzes apmaiņas braucienā uz Bratislavu. Tur plašu un brīvu teritoriju darbīgi cilvēki bija uzmeklējuši uz vecās radio ēkas jumta. Viņi bija izdomājuši, ka tur jāliek kastes, jāstāda tomāti, ka tas būs viņu mazdārziņš. Bet vēl kāda nianse... Līdzīgi domājošie zināja, ka blakus ir ļaudis, kam maz tas interesē — ielu huligāni, cilvēki, kam nav pastāvīgas dzīvesvietas. Jā, viņi varētu arī papostīt, tāpēc kopienā izdomāja, ka šie ielu cilvēki ir jāiesaista. Bomzīši meistaroja kastes, dārzu laistīja, viņi noticēja ne tikai mazdārziņa idejai, bet piedalījās tā veidošanā. Viņi sajuta, ka ir pamanīti, ka novērtēta viņu varēšana. Tas katram cilvēkam ir svarīgi, un idejas kopā saved brīnišķīgus cilvēkus.

Pie mums taču kaimiņš kaimiņu nepazīst. Gadiem dzīvo vienā kāpņu telpā, bet nezina, ko dara ģimene, kas pretējās durvīs.

Tāpēc mani ļoti aizrauj doma par pagalmu svētkiem, festivāliem. Tādi varētu notikt arī Valmierā, jo mums ir daudz dzīvojamo rajonu. Tāpēc mani ļoti uzrunāja arī Baltā galdauta svētki. Ne tikai to nozīmes un iemesla dēļ, bet tāpēc, ka bija arī šāds stāsts — kāda daudzdzīvokļu nama pagalmā bija izkārts paziņojums: klāsim galdu, lai katrs atnes pa našķītim, lai varam svinēt, satikties, parunāties.

NEVALSTISKAJĀS ORGANIZĀCIJĀS ir ļoti daudz cilvēku, īsti kurbuļi, kas iet un paveic brīnišķīgas lietas un saved kopā līdzīgos, radošām idejām bagātos, — tā Inese Boša. Jāņa Līgata foto