Cilvēks jau grib būt labs

Tā laikam ir viena no Latvijas iedzīvotājus raksturojošajām iezīmēm. Sabiedrība arī atbild uz palīgā saucieniem. Ja notikušas patiešām lielas nelaimes, tad pat komentārus vienmēr rakstīt gribošie parasti atsakās no šīs vēlmes. Arī kaut kāda labuma un sapratnes iezīme. 

Droši vien kādreiz tik dzirdēts ir teiciens: zaglis paņems kaut ko, jo jumtu, kas virs galvas, jau neaiznesīs, bet uguns – tā paņem visu. Pēdējā mēneša laikā dziļi aizskāra divu postošu ugunsnelaimju sekas. Viena notika Madonas pusē, otra pirms pāris dienām tepat Daibē. Katrā no tām pajumti zaudēja ģimenes ar maziem bērniem. Viņu draugi sociālajos tīklos lūdza palīdzēt, dāvinot traukus, apģērbu, skolas lietas. No Madonas nāca ziņas, ka bez pajumtes palikuši sieviete un trīs bērni. Liekas, pāris dienu laikā viņi tika pie visa vajadzīgā. Vispirms jau pie pajumtes, tad arī pie lietām. Sieviete rakstīja, ka bērni priecājas par katru nieciņu, bet pati nenoliedza, ka vajadzēs psihologa atbalstu, jo tās nakts notikumus – kad uguns plosās, tu stāvi basām kājām sniegā, bet nejūti, ka salst, jo vienīgā ir doma par izglābtiem un dzīviem bērniem, – pat siltumā esot, jau katru stindzina.