Cigarete un bērna tiesības
It kā divas savstarpēji nesaistītas lietas. Un tomēr. Kopš lielākās skolās vairs nekādi nevar iztikt bez psihologa štata vienības, kopš bērnu tiesības (ar pieaugušo tiešu un, es atļaušos teikt, pat noziedzīgu līdzdalību) pilnīgi un galīgi iznīcinājušas bērnu pienākumu pēdējos pārpalikumus, mums apkārt viss notiek tieši tā, kā tas notiek.
Lai ko knapi padsmit gadus sasnieguši abu dzimumu resgaļi darītu, tā īsti viņiem neviens vairs ne ko aizrāda, ne kā citādi liek manīt, ka viņu attieksme vai izturēšanās pret kādu lietu vai vietu būtu nosodāma. Vecākiem ļoti bieži par to nošķaudīties, bet nākamā teorētiskā cerberu līnija – skola ar skolēnu tiesību lietošanu praksē jau novesta līdz tādam absurdam, ka pret katru sūdzību no ārpuses par viņu audzēkņu darītajām nejēdzībām jau izturas kā bullis pret sarkanu lupatu. Vēl ne tik sen kādas Valmieras vidusskolas vadība bija visnotaļ sašutusi vien par to, ka par savu Karātavu kalniņā sastapto pamatskolas klašu vecuma pīpmanīšu iespējamo mācību vietu biju minējis šo skolu. Sak, fui, žurnālist, mūsu skolā taču nekas tāds nenotiek! Jo nevar notikt pēc definīcijas.
Var, mīļās skolotājas, var! Un joprojām notiek. Viņnedēļ vienā rītā tajā pašā Karātavu kalniņa skvērā, taču tagad jau citā, nomaļākā stūrī, atkal sastapu skolas meiteņu trijotni. Zem kupla koka nokarenajiem zariem visas trīs bija piestājušas nelielā pitstopā ceļā uz skolu.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv