Ciemos pie "estipuikām"
Breksis jeb plaudis laikam ir mūsu ūdeņu viena no populārākajām zivīm. Arī dažādos veidos pagatavotam, īpaši jau kūpinātam, tam gastronomiskā vērtība ir OK.
Nu, ir garšīgs! Bet zināma lieta, ka īsti ēdams – asaku dēļ – tas sākas svarā vismaz no kilograma un uz augšu. Paziņa reiz man teica, ka breksis neesot ēdams, jo kopā ar asakām viņš esot puskukuli maizes izspļāvis laukā.
Tātad jāķer lieli brekši! Kur un kā tos dabūt, tas nu katra makšķernieka ziņā. Pirms vairākiem gadiem Burtniekā masveidīgi nobeidzās tieši lielie brekši. Iemesls toreiz tā arī palika nenoskaidrots... Tagad paretam kāds lielāks ir uzķēries, bet pārsvarā tomēr trāpās mazie. Nestrīdos, varbūt vainīga meistarība, pieeja vai vēl kas cits, bet jau pāris gadus brekšos dodos Igaunijas virzienā uz Emajegi upi pie Tartu. Šī upe savieno divus Igaunijas lielākos ezerus Peipusu un Vertsjervu. Varbūt tāpēc tas mātes vārds upes nosaukumā (ema – igauniski māte)? Zinātāji apgalvo, ka brekši pavasaros, vasaras sākumā un rudeņos pa upi ceļojot no viena ezera uz otru.
DERĪGS! Pašportrets ar igauņu breksi. M. Zariņa foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv