Četras ķepas, kas vienmēr blakus

Sanāca krancītis Pipariņš

«Šis sunītis mums nav pirmais. Patiesībā jau no mazotnes man bijuši pašam savi suņi. Kad vēl varēju naski skriet pa mežiem, tie bija dažādu šķirņu mednieki. Arī sieva Ināra nākusi no laukiem, no Salacgrīvas puses, kur tāpat vienmēr bijusi darīšana ar mājdzīvniekiem. Viņi mums visiem joprojām patīk,» stāsta skaistā Pipariņa saimnieks un Burtnieku novada pašvaldības domes priekšsēdētājs EDVĪNS STRAUME.

Ar domu, ka mājās vajag kādu dzīvnieciņu, kas radina pie atbildības, pirms vairākiem gadiem atbalstījuši meitu vēlēšanos paņemt sunīti. Vairāk gan bija iecerēts augumā maziņš, klēpja, varbūt pat šķirnes, bet, kad pirmoreiz kucēns aizvests pie vet­ārsta un jautāts, vai ir kādas šķirnes pazīmes, dakteris teicis, ka neizskatoties gan. 

Vecākā meita tajā laikā sunīti paņēmusi pie sevis uz Rīgu, taču, tā kā pa laikam dzīvošana sanākusi ārzemēs, tad atkal Valmierā, arī mazajam draudziņam nācies šiem apstākļiem piemēroties. Beidzies ar to, ka suņuks nonācis tur, kur viņam laikam bija jānonāk no pirmās dienas – pie vecākiem Burtniekos, kur visi dzīves apstākļi tam bija kā radīti – māja, dārzs. Sunītis izaudzis par ļoti skaistu, draudzīgu mājas krancīti Piparu. (Pie šāda vārda esot ticis, kad bijis pavisam maziņš un ar melnu degunu – kā pipariņš.) «Sunītis tagad jau vairs nav nekāds jaunais puika, kundziņam divpadsmit gadu. Pipariņu esam ļoti iemīļojuši, viņš ir mūsu ģimenes loceklis, nav vārdam vietas,» saka četr­kājainā mājinieka saimnieks.

Izmēram nav nozīmes

Pipars jau no sākta gala esot īsts istabas suns. «Sākumā pagalmā iztaisījām mazu būdiņu, lai vasarā dzīvojas tur, bet sunītis pie būdas nekādā veidā nepierada. Laikam jau tādēļ, ka Piparam ir ļoti svarīgs pastāvīgs kontakts ar cilvēku, viņš visu laiku atrodas blakus un sargā. Kad bija jaunāks un spriganāks, bija TĀDS signalizators, ka neviens svešais pa durvīm nevarēja nepamanīts ienākt, sargāja ļoti – gan māju, gan cilvēkus. Lai arī augumā nav no lielajiem, mūsu sunītis ir labs sargs. Bet, kad atbrauc meitas (viena dzīvo Rīgā, otra Itālijā), tad ir bezgala laimīgs un priecīgs par satikšanos, sirsniņai emociju pārpilnībā ir ko turēt. Komunikācija caur sociālajiem tīkliem ar meitām notiek regulāri, tagad taču jebkurā brīdī varam aizsūtīt Pipariņa bildi, lai redz, kāds viņu mīļais sunītis izskatās, vai ir vesels. Meitas vienmēr bijušas tās, kas Piparu ved pie daktera, un to darījušas ar vislielāko atbildību, tāpēc strostē mūs, ja reizēm ko neatļautu izdarām. Pipariņš ir tāds pats konfekšu ēdājs kā es, kārs uz saldumiem. Tos gan neļaujam ēst, bet kādreiz, lai ievilinātu istabā, kāds kārums tiek apsolīts un izsniegts,» atzīstas saimnieks, piebilstot, ka Pipariņam ar veselību problēmu nav, vienīgi savos divpadsmit gados kļūst nedaudz stīvāks. Puikas gados gājis kā ratiņš, nav varējuši valdīt, bet ar gadiem kļuvis disciplinētāks, paklausīgāks, prātīgāks. 

«Mans pienākums parasti ir izvest Piparu pastaigāties, jā, kad sunītis bija maziņš, arī nokārtot kādu šmuci. Liels palaidnis gan viņš nav bijis, jaunībā vien dažu kurpi sagrauzis, bet dusmīgi uz savu sunīti nekad neesam bijuši, viss tiek piedots, viss pieder pie lietas. Tagad Pipars ir kārtīgs puika, ir tāda sajūta, ka sunītis visu saprot.»

Savā pasaulītē

Kaimiņam aiz sētas ir liels suns, arī jau gados, abi sadraudzējušies jau kopš kucēnu gadiem. «Tik vien, ka Pipars palika augumā maziņš, bet draugs izauga liels kā riktīgs lācis. Kā mūsējais iziet ārā, tā prom pie sētas, skatās, kur draugs ir. Pie sētas satiekas, sabučojas, tad katrs skrien uz savu pusi. Tā kā pie ģimenes mājas ir diezgan liela zeme, kur tādā kā parkā aug egles un priedes,  Piparam ir kur izskrieties, tā ka nekur tālāk varētu pat neiet. Kad atbrauc meitas, kādreiz Pipars tiek paņemts līdzi uz jūru, lai redz ko vairāk. Ja kur izejam, vedam pavadiņā. Viņš arī ir pie tās pieradis, jau gaida, kad tiks uzvilkta, tas, viņaprāt, pieder pie ierastās kārtības. Mednieka instinkts gan Piparam nav izteikts. Ir arī ruds – ja paņemtu medībās, kāds vēl varētu noturēt par lapsu. 

Māja liela, pašiem vietas par daudz, var dalīties ar kādu mīļumu, kas parūpējas par nekārtību,» sarunas noslēgumā pajoko saimnieks. «Putekļu sūcējs strādā ļoti bieži.» 

PIPARS STRAUME AR ĢIMENI. No kreisās: Karīna, vecāki Edvīns un Ināra, priekšplānā Pipars. Otra māsa pašlaik dzīvo Itālijā. Foto no personiskā albuma