Ceļiem naudas vajag vairāk
Katrā pašvaldībā viena no galvenajām rūpēm ir satiksmes infrastruktūras – ceļu, ielu, tiltu un arī atbilstošā apgaismojuma – uzturēšana kārtībā, lai visi iedzīvotāji pietiekami ātri un droši gan varētu nokļūt savās ikdienas gaitās, gan būtu paši pieejami attiecīgajiem dienestiem ekstrēmās dzīves situācijās. Valmieras novada domes priekšsēdētājs gandrīz katrā no savām publiskajām prezentācijām piemin arī novada ceļu uzturēšanas problēmas, tāpēc tieši JĀNIS BAIKS arī Liesmai stāsta par esošo situāciju novada ceļu tīklā, kuru veido valsts, pašvaldības un arī privāti ceļu gabali.
Valmieras novads – otrs lielākais Latvijā. Cik sazarots novadā ir kopējais ceļu tīkls un kādā īpašumā tas atrodas?
Te jāstāsta visu pēc kārtas. Valsts autoceļu kopējais garums Valmieras novadā ir 940 kilometri, no tiem gandrīz uz pusēm ar asfalta un grants segumu – attiecīgi 494 un 446 kilometri. Pašvaldības pārziņā ir 857 kilometri ceļu un 287 kilometri ielu novada pilsētās un ciemos, kopā 1144 kilometri. No pašvaldības ceļiem ar asfaltu tikai 62 kilometri, pārējie 795 kilometri ceļu ir ar grants segumu. Valsts ceļiem asfalts ir 53% no kopējā garuma novadā, pašvaldības autoceļiem – tikai 7%. No pašvaldības ielām asfaltētas ir 58%. Bez tā visa pašvaldības pārziņā novadā ir 59 tilti pavisam 1,7 kilometru garumā. Valmierā pašvaldības tiltu kopgarums ir 600 metri, vēl trijās apvienībās – Mazsalacas, Rūjienas un Naukšēnu – tiltu kopgarums ir virs 200 metriem, attiecīgi 244, 235 un 213 metri. Zinot šo inženierbūvju gadu stāžu un arī kondīciju, tas nemaz nav maz.
Kurās novada apvienībās ir lielākais pašvaldības ceļu garums?
Četrās kilometrāža sniedzas otrajā simtā: Burtnieku apvienībā 192,7 kilometri, Kocēnu – 155,3 kilometri, Rūjienas – 129,1 kilometrs un Beverīnas, Kauguru un Trikātas apvienībā – 125 kilometri. Katrā no šīm četrām apvienībām asfaltēti pašvaldības ceļi ir tikai nedaudz virs 10 kilometriem.
Valmieras novads aptver kopā astoņas pašvaldības. Kurās ceļu stāvoklis labāks un kurās – ne pārāk labs?
Vidēji ņemot, situācija visās vietās ir diezgan līdzīga. Protams, ir vietas, kur ir labāk un kur – sliktāk. Taču kopējais ceļu tīkla garums ir gana liels, jau drīzumā to vajadzētu kaut kādā mērogā pārvērtēt. Bija plānojuši Attīstības nodaļā arī vienu štata vietu – ceļu tīkla plānotāju, taču diemžēl neesam konkurētspējīgi ar atalgojuma piedāvājumu, tāpēc līdz šim vēl neesam šādu darbinieku dabūjuši. Šis jautājums gaida risinājumu. Jebkurā gadījumā šāds ceļu tīkls ir par lielu uzturēšanai. Redzam, ka pašvaldības ceļu tīklā, skatoties pa apvienībām, katra ceļa zonā uz vienu kilometru dzīvo no 17 līdz 36 cilvēkiem. Tas ceļu tīkls ir milzīgs, un bieži varbūt uz to kilometru ir tikai viena mājsaimniecība. Tad nu jāskatās, ko tur darīt nākotnē. Jo arī iepriekš katrs novads bija skatījies tikai savu ceļu, bet tagad varbūt kaut kur situācija jāpamaina. Ja arī labs asfaltētais ceļš nav gluži taisnākais no punkta A uz punktu B, tad tomēr labāk uzturēt to, ja otrs ceļš varbūt trīs kilometrus īsāks, bet sliktā stāvoklī. Visas šīs lietas jāpārvērtē, taču pagaidām vēl līdz tam neesam tikuši.
Vai tas varētu būt tuvāko pāris gadu jautājums?
Jā. Domāju, ka vēl oktobrī mēs pieņemsim visa Valmieras novada Attīstības programmu, tūlīt pēc tam top nākamais dokuments – novada teritorijas plānojums, kur skatīsimies arī kādas iespējamās robežu maiņas, ceļu tīklu un visu pārējo.
Dzirdēts, ka visām pašvaldības ceļu tīkla problēmām vēl papildus valsts gatava pievienot savējās, jo ir taču valsts piedāvājums pašvaldībai pārņemt savā ziņā daļu no valsts ceļu tīkla...
Tāds piedāvājums eksistē, tas ir dokuments Par valsts vietējo autoceļu pārņemšanu. Šobrīd Valmieras novadā ir 940 kilometri valsts autoceļu, un pagājušā gada beigās piedāvāja no tiem pašvaldībai pārņemt vairāk nekā trešdaļu – 319 kilometrus. Par to tiktu maksāta mērķdotācija 1560 eiro par vienu kilometru gadā. Mēs palūdzām veikt arī šajā piedāvājumā ietverto ceļu izvērtējumu, un tas lielākajā daļā bija apmierinošs vai slikts, bija arī ceļi, kuriem vērtējums bija ļoti slikts.
Ar kādu segumu bija pašvaldībai piedāvātie valsts ceļi?
Visādi. Gan ar asfaltu, gan grants seguma. Taču arī asfaltētie ceļi bija ar ļoti sliktu segumu, piemēram, Strenču apvienībā ceļš Sedas stacija – Strenči ar kopgarumu gandrīz 3 kilometri. Tur pa posmiem asfalta segumam vērtējums ir – slikts, apmierinošs, ļoti slikts... Mēs skatāmies, ka šī ceļa uzturēšanai valsts tērējusi tikai kādus 500 eiro uz kilometru gadā, tāpēc arī skaidrs, kāpēc tur situācija ir ļoti slikta.
Tātad valsts ceļus Valmieras novads pašvaldības pārziņā nepārņems?
Nē. Jo lielākā problēma jau ir tieši finansējums! Praktiski no valsts Autoceļu fonda, kur ir tāds ļoti skrupulozs sadalījums, mēs šogad saņēmām nepilnu pusotru miljonu eiro. Uz Valmieras novada pašvaldības ceļu un ielu 1144 kilometriem! Labi, pilsētā tie ir 1400 eiro uz kilometru, laukos cipars grozās ap 900 eiro uz kilometru ceļa. Ar šo naudu nepietiek normālai autoceļu uzturēšanai! Šī gada novada budžetā mums bija šis pusotrs miljons eiro no Autoceļu fonda, kopā novads budžetā autoceļiem bija atvēlējis 7 miljonus eiro. Gan uzturēšanai, gan atjaunošanai. Tā jau ir salīdzinoši laba summa. Šis gads bija īpašs ar to, ka varbūt pilnīgi visu neizdevās īstenot, vai arī ir tā, ka iesākts ir, bet vēl nav pabeigts. Savas korekcijas pavasarī ieviesa Krievijas karš Ukrainā, ilgu laiku neviens nespēja nosaukt ne normālus ciparus, ne darbu izpildes termiņus, ne pārējo... Lielākie realizētie projekti ir tepat pie Valmieras realizētais Sapas ceļš uz mazdārziņiem, kur veikta divkāršā virsmas apstrāde. Ar šo tehnoloģiju strādāts daudz, piemēram, arī Mazsalacā. Starp lielākajiem projektiem, protams, arī Zemitāna ielas rekonstrukcija Strenčos, Raiņa iela Rūjienā un divi iesākti projekti – tepat Valmierā Ūdens iela un Ozolu iela Valmiermuižā. Lielākā daļa no šogad plānotajiem remontdarbiem īstenota, tai skaitā visi divkāršās virsmas apstrādes objekti un visi grants ceļu remontdarbi. Kaut kas nepaveikts palika tiltu remontdarbos, šī problēma noteikti paliks arī nākamajos gados, jo lielākā daļa no pašvaldības pārziņā esošajiem 59 tiltiem ir visai bēdīgā stāvoklī. Šai lietai būs jāpieķeras klāt ļoti rūpīgi!
Šī ceļu remontu sezona pamazām finišē. Kā nākamgad būs ar naudu budžetā šīm lietām un arī plāniem?
Protams, turpināsim divkāršo virsmas apstrādi. Plus vēl viena ar ceļu infrastruktūru saistīta lieta – ielu apgaismojums apdzīvotās vietās un centros. Nupat pieņēmām novada domes lēmumu, ka virzām divus projektus – gan pa Valmieru, gan pa novada teritoriju, kopā par vairāk nekā vienu miljonu eiro. Šajā ziņā, manuprāt, izdevies ir šogad realizētais ielu apgaismojuma projekts Naukšēnu centrā – no muižas līdz brūzim, vēl arī pastaigu ceļš. Vēl vienu apgaismojuma projektu – Burtnieku centrā – iesākām pērn un pabeidzām šogad. Šīm lietām patlaban ir liela prioritāte. Ja par plānoto budžeta apjomu, tad arī 2023. gada budžetā ceļiem Valmieras novadā tiks atvēlēti vismaz 7 miljoni eiro. Šogad mēs varbūt nedaudz plānoto pārtērējām uz ceļu uzturēšanu, jo šī ziema nebija tipiska – ar gandrīz 30 atkušņiem. Tas prasīja papildu izdevumus un darbu, lai ceļus vispār varētu uzturēt normālā stāvoklī. Manuprāt, šie 7 miljoni eiro katru gadu novada ceļu uzturēšanai ir minimums, taču vajadzētu kaut ko arī atjaunot. Tāpēc jāmeklē kāds ārējais resurss. Autoceļu fonda finansējuma prognoze turpmākajiem gadiem nav iepriecinoša – ja šim gadam tie bija 1497129 eiro, uz kilometru 1135 eiro, tad 2023. gadam plānoti 1502900 eiro, bet 2024. gadam – vairs tikai 1495564 eiro. Naudas vairāk nekļūst, un tas ir daudz par maz, praktiski tikai ziemas uzturēšanas budžets. Katrai apvienībai ir dota iespēja individuāli veidot šos iepirkumus, lai piesaistītu arī vietējos ceļu uzturētājus, līdz šim daudzviet, piemēram, Burtnieku apvienībā, bijusi laba sadarbība ar vietējiem zemniekiem. Lokāla sadarbība bieži vien ir daudz labāka, arī ar operatīvāku rīcību, kas ne vienmēr pagājušajā ziemā izdevās tur, kur atbilstoši iepirkumam strādāja Latvijas autoceļu uzturētājs. Jo viņiem tomēr prioritāte bija valsts ceļi.
Pašvaldības teritorijā ir arī privāti ceļi. Kā tur lietas notiek?
Atbilstoši likumam pašvaldība drīkst uzturēt tikai tai piederošos ceļus. Ir privātie, kuri jau savus ceļus pašvaldībai par lētu naudu pārdevuši, zinot, ka tos izmanto ne tikai viņi savām vajadzībām. Ir pieņemti noteikumi, uz kāda pamata šāds darījums var notikt. Protams, tur var slēgt kaut kādus līgumus, bet vieglākais variants ir pārņemšana. Tā ir normāla lietu sakārtošana. Ir mums te arī dažādi brīnumi, piemēram, tā saucamais Pilātu ceļš. Tas ir pašvaldības autoceļš – inženierbūve – uz privātām zemēm, kur līgums ir uz 10 gadiem.
Kas notiek pēc tam?
Ceļš ir reģistrēts Zemesgrāmatā uz 10 gadiem ar apgrūtinājumu kā pašvaldības inženierbūve. Jau trīs gadi pagājuši. Vēl pēc septiņiem gadiem būs jautājums – vai spēj vienoties arī tālāk, vai arī ceļš nonāk privātīpašumā. Pilātu ciems pie Valmieras – Valkas šosejas šobrīd ir viens no tipiskākajiem gadījumiem, kur savulaik ir parcelēti dzīvojamie kvartāli bez kāda kopīgā redzējuma. Šobrīd tur dažādu problēmu papilnam.
PAGAIDĀM PAŠVALDĪBAS CEĻŠ. Gana labā kvalitātē uzturēts ceļš no Valmieras – Valkas šosejas uz pa labi esošo privātmāju ciematu Pilāti, vietējo rubļovku, kura kvartālu iekšējās ieliņās var iekļūt, tikai iebraucot – divās vietās – aiz drošības barjeras.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. #SIF_MAF2022
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv