Burtnieka līdaku takuzinis
Šoreiz Vīru lietās parunāsim par copi! Gan tāpēc, ka sirmais Burtnieks joprojām, kaut arī ārā jau decembris, vaļā un pieejams tiem īstenajiem fanātiķiem, kurus motorlaivu uz ziemas guļu krastā izvilkt var piespiest tikai ledus vāks, gan tāpēc, ka mans sarunas biedrs, iespējams, ir šogad pašas lielākās oficiāli uzrādītās līdakas pieveicējs. Kur? Protams, Burtniekā, kur viņam, Makšķernieku biedrības Goda biedram, spiningotāja stāžs jau iestiepies piektajā gadu desmitā. Esiet pazīstami, valmierietis ANATOLIJS VEREMEJS, Latvijas ukrainis, kuram nākamgad Līgo dienā plecos būs jau pusapaļi 75!
VEIKSMINIEKS! Aleksejs Veremejs gan copē, gan dzīvē ir veiksminieks. Kopš pērnā gada 29. jūlija viņš var svinēt otru dzimšanas dienu. Tāpēc viņš no visas sirds pateicīgs tiem labajiem cilvēkiem un īpaši Vidzemes slimnīcas mediķiem, kuri par to parūpējās.Gunta Vīksnas foto
Mundrs un asprātīgs dzīvesgudrs vīrs, kuram pēc vārda kabatā nav jāmeklē un kurš, kā pats atzīst, nav radis ne runās, ne darbos dzīvē peldēt pa straumi. Piesēdām intervijas reizē parunāt tikai par Anatolija 5. novembra trofeju, viņa mūžā pagaidām lielāko līdaku (14,830 kg un 1,19 metri!), bet sanāca mums pasākums četru stundu garumā, kura laikā paguvām parunāt par gandrīz visu. Šoreiz tas, kas attiecas uz līdakām, par pārējo, vismaz pāris atraktīvus makšķernieku stāstus ieskaitot, — citureiz un ne vienā Liesmā vien. Šodien Vīru lietās — seši Anatolija Veremeja monologi par viņa mūža lielākajām — svarā virs 10 kilogramiem — līdakām: pirmo un pagaidām ceturto.Pirmā — par spīti Hruščova aizliegumam Atcerieties, savulaik PSKP ģenerālsekretārs, mans tautietis Ņikita Hruščovs aizliedza Latvijā svinēt Jāņus, arī Līgo vakaru. Kopā ar draugu, viņa vairs nav starp dzīvajiem, toreiz nolēmām, ka kopā ar ģimenēm tomēr brauksim svinēt Līgo. Bija gan bailes, ka ugunskuru — tas taču būs naktī — kāds ieraudzīs, nosūdzēs, pēc tam var sodu uzlikt... Sievas nobijās, un beigās sanāca, ka tikai abi devāmies uz Burtnieku Līgo dienā copēt. Protams, paņēmām līdzi vodku, zakusku, visu, kas tādā reizē pienākas, lai Hruščovam par spīti Līgo tomēr nosvinētu! Burtnieku centrā no pazīstama saimnieka sarunāju laivu. Pēc darba ap pieciem iebraucām ezerā, līdz vakaram tā arī nevienas copes nebija. Tad nu atradām krastā tādu vietu, kur mums neviens milicis klāt netiktu. Iekūrām tur ugunskuru, vēl iebraucām ezerā paskatīties, vai mūs neredz... Vēl trīs ugunskurus redzējām, arī tur svinēja Līgo vakaru! Otrā rītā sākām velcējot braukāt šurpu turpu pa ezeru — nu, pilnīgi nekā... Jau taisāmies braukt malā — ir! Lūk, uz šo metāla šūpiņu. Ņēmāmies krietnu laiciņu, kamēr dabūjām līdaku pie laivas. Man toreiz nebija sačoka, tikai paštaisīts gafs — to izgatavoju no metāla stiegras, piecnieces, tādas izmantoja, kad Valmierā lielo tiltu pie slimnīcas pāri Gaujai būvēja, ar šādu stiegru kūļiem spriegoja betona posmus kopā. Pirmo reizi līdaku ar gafu izdevās aizķert aiz vēdera. Kaut kā paguvu zivi pacelt augšup un uzreiz gafu aizkabināt aiz galvas. Iecēlu līdaku laivā, un šī nu tur guļ... Skatāmies ar draugu viens uz otru: līdaka, lūk, guļ ar vaļā atvērtu rīkli! Mums laivā enkura šņore, es to aptinu ap laivas beņķi, piesienu līdakai galvu. Turpat man stāvēja kastīte ar vizuļiem, turpat draugam salikti apavi un apģērbs, arī trīslitru burka ar ūdeni, dažas tukšas pudeles (svinējām taču Līgo!), arī krietni jau tukša soma... Tā nu līdaka guļ, guļ, līdz sāk ar asti dragāt uz visām pusēm un, lai arī galva piesieta, dancot pa laivu (gardi smejas)! Laivas dibenā vēl bija arī nedaudz ūdens sakrājies, tad nu, kad atbraucām krastā, laivā viss mums bija juku jukām pa grīdu plus vēl ar netīru ūdeni notašķīts, arī līdaku tā īsti nav kur ielikt mājā vešanai... Nu, tie bija pigori (smejas)!
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv