Brūnais brīnumdaris
Dienās, kad rudenīgs vējš purina kokus, īpaši sevi piesaka zirgkastaņas, nobirdinādamas gājēju priekšā starainus apalīšus, kas, atsitoties pret zemi, pāršķeļas un izmet brūnu brīnumu. Tādam ne vien bērni, arī daudzi pieaugušie nespēj vienaldzīgi paiet garām. Rodas vēlme to pacelt, plaukstā paturēt, vismaz dažas dienas mēteļa kabatā paglabāt.
Kad rudens vēsumā pāris tādus svaigi izšķīlušos kastaņus pirkstos paripinu, iedomu vai vēl īsti neizpētītu zirgkastaņiem piemītošu īpašību dēļ rokās ieplūst vasarīgs siltums. Par daudziem augiem, kā to spēku izmantot tautas medicīnā, bieži priekšā pasaka tautas ticējumi vai ilgu gadu novērojumi. Par zirgkastaņām tādu ticējumu nav un nevar arī būt, jo, lai gan tagad šo koku uzskatām par vietējo sugu, tas Latvijas teritorijā ir ienācis pirms pārsimt gadiem no Grieķijas un Bulgārijas puses. Savu zirdzisko daļu šī kastaņa latviešu valodā ieguvusi laikam gan tādēļ, ka tās sēklas izsenis izmantotas zirgu barošanai, it sevišķi, kad tiem smagi darbi bijuši paredzēti (tas vien jau var liecināt, ka lielās sēklas satur spēcinošas vielas).