Bērnam vajag vecākus
Audžuģimeņu Latvijā joprojām trūkst, arī Vidzemē
Roberts ir viens no daudzajiem, skaits ir mainīgs, bet stāsts ir par tūkstošiem bērnu, kas Latvijā paliek un aug bez savu vecāku gādības. Roberts dzimis un audzis sešu bērnu ģimenē, bet tā nu sanācis, ka neviens no viņiem pašu vecākiem nav bijis vajadzīgs. Roberta brāļi un māsas tāpat kā viņš dzīvo audžuģimenē. Viņi ir sadalīti pa vairākām audžuģimenēm. 13 gadus vecais puika spriež, ka beidzot viņam ir ļoti paveicies. Beidzot nozīmē — labu dzīvi pēdējo trīs gadu garumā. Puika bildis: «Kā Sarmīti satiku, tā sajutu, ka viņa ir mana īstā mamma.» Arī Sarmīte, kura kopā ar vīru Valdi reiz lēmuši, ka jāiegūst audžuģimenes statuss, lai palīdzētu kādam bez vecāku rūpēm un mīlestības palikušam bērnam Latvijā, tagad saka — esam satikušies uz mūžu. Viņiem ir pieaugušas meitas, mazbērni un mazais Robis.
«Es tiešām esmu laimīga! Viņš ir mūsējais, nav nekādu šaubu, un nekad vairs nebūs citādi. No peramā zēna viņš ir kļuvis par puiku, kurš stāv svētkos pie skolas karoga. Pa vasaru viņš labprāt strādā, drīz brauks mājā no siltumnīcām,» stāstīja Sarmīte Dukule. Pie audžuģimenes viesojāmies augustā, bet būtībā gādīgā audžumamma mūs uzmeklēja, vēloties pateikt, ka ļoti pārdzīvo par to, kas Latvijas sabiedrībā notiek ar bērniem. Viņa nesaprotot, kā bērnam paša vecāki spēj tik ļoti nodarīt pāri — pamest, sist, pazemot.
IEGUVIS MĪLOŠUS VECĀKUS un kuplu dzimtu — tāds ir Roberta laimīgais stāsts. Audžumamma Sarmīte Dukule ir pārliecināta, ka labo stāstu varētu būt vairāk, ja valsts tieši atbalstītu labas gribas cilvēkus, kas iesaistītos audžuģimeņu pienākumu pildīšanā. Alekseja Koziņeca foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv