Atbildības akmeņi mugursomā
Todien puteņoja. Pirmais putenis šajā ziemā, kad sauli nomaina mākonis melns un viss pēkšņi sākas. Pati Evita bija vēl pa sauli atsteigusies no Rīgas, jo zināja, ka todien viņai jāpaspēj uz izrādes pieņemšanu.
Viņa Gunāra Priedes «Zilo», ko iestudē Māra Ķimele, ļoti gribēja redzēt. Viņa jau teica: būs labi, ka skatītājiem atkal ir ko piedāvāt.
Mūsu jautājumi, atbildes, domas todien vijās kopā gluži kā puteņa vērpetes. Šis un tas, un viss.
Es esmu dzimusi valmieriete. Liezērē, nē, tur Ozolu, Gulbēres pusē, Evita par sevi precizē. Mēs abas pirms gadiem trīsdesmit satikāmies Latvijas Universitātes kopmītnēs. Viņa studēja Silvijas Radzobes kursā teātra kritiķos, bet es žurnālistos.
Tagad es skatos teātri, bet Evita dara visu, lai katru sezonu teju 50 tūkstošiem Valmieras teātra mīļotāju būtu ko redzēt. Šis cipars nav no gaisa, tāds ir aptuvenais skatītāju apmeklējums. Arī tajā laikā, kad teātris bija viens liels būvlaukums. Mēs pa to puteni paspējām kavēties atmiņās no bērnības līdz brīdim, kad Evita kļuvusi par Valmieras Goda pilsoni, līdz brīdim, kad viņa teātrī sasniegusi pilngadību direktores amatā, un līdz brīdim, kad viņai par šo un to ir atkal asarām pilnas acis.
Saruna ar Valmieras teātra direktori EVITU SNIEDZI AŠERADENU.
SPĒLMAŅU NAKTS ir uzvaras mirklis, kas jāsvin pēc labi padarīta darba. Par pērno sezonu Valmieras teātris saņēma astoņas tās nakts balvas. Svētku brīdī Valmieras teātra direktore Evita Ašeradena. Matīsa Markovska foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv