Ārsta godavārds tiek apšaubīts

MEDICĪNAS ENCIKLOPĒDIJA bija mana pirmā pasaku grāmata, — tā ģimenes ārste Inguna Ločmele, kura pacientiem palīdz jau vairāk nekā 30 gadus. Jāņa Līgata foto

Iespējams, ka šodien, kad jūsu pastkastītē nonāks šis «Liesmas» numurs, ģimenes ārstu streiks Latvijā jau būs beidzies. Vakar pēc sarunām ar Ministru prezidentu Māri Kučinski Latvijas Ģimenes un Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas bija gatavas saņemtās atbildes apdomāt, sagaidīt rakstisku apstiprinājumu valdības priekšlikumiem un tad lemt par streika pārtraukšanu. Jāatgādina, ka streikoja vairāk nekā puse Latvijas ģimenes ārstu.Vai jums ir atbilde, kāpēc liela daļa ārstu streiku atbalstīja, bet daudzi tomēr ne?Daļa ir atvaļinājumā, bet cita daļa nestreikoja, jo esam saņēmuši arī elektroniskās vēstules no ministrijas. Tajās izskanot draudi? Jā, par līgumu laušanu, par nemaksāšanu. Viņi saka: mums neesot streika tiesību. Kas mēs esam, ja pat streikot nedrīkstam? Ir tāda neaizsargātības sajūta, nepatīkama. Tāpat arī šodien es jūtos nepierasti, neomulīgi savu pacientu priekšā. Es nezinu ārstu, kurš medicīnā būtu nācis ne aiz vēlmes palīdzēt cilvēkiem.Jūs esat ārste, kura darbojās arī streika komitejā.Darbojos Ģimenes ārstu asociācijas valdē, un, tā kā mēs pieteicām streiku, tad likumsakarīgi kļuvām arī par streika komiteju. Es vienkārši esmu arī no tiem cilvēkiem, kas nepaliek malā. Es gribu mēģināt mainīt. Man liekas, ka var stāvēt malā un kritizēt, jo tas ir vieglāk, bet man gribas roku pielikt un darīt. Tāpēc uzskatu, ka bija jāstreiko, jo tā turpināties nedrīkstēja. Jūs bažījāties, lai streika laikā necieš pacientu pašsajūta, veselība, bet ko viņi iegūs? Vai streikam būs rezultāti? Saprotiet, ka medicīnas kabata ir tiešām tukša, nevis caura, un, paldies Dievam, viss uz mūsu entuziasma vēl turas. Mēs nevaram strādāt pilnvērtīgi, ja valsts neatrod līdzekļus medicīnai, mēs nevaram pacientus pilnvērtīgi aprūpēt. Bumerangs lido atpakaļ: pacients netiek uz valsts apmaksātiem izmeklējumiem, konsultācijām. Nu, kur pacients nāks? Viņš gaida atbalstu no ģimenes ārsta. Mēs arī cenšamies, skaidrojam, kur iespējams ātrāk saņemt valsts apmaksātu pakalpojumu, taču ir reizes, kad tās izejas tuneļa galā nav. Ja bērna sirsniņā sadzirdu troksni, sūtu uz ehokardiogrammu, bet rindā jāgaida pusgads... Lasu un dzirdam, ka iekšzemes kopprodukts audzis, ka vairāk līdzekļu budžetā, bet tikai medicīnai tos piešķirt aizmirsies. Daudzus gadus pēc krīzes mediķi atsakās strādāt normālo pagarināto darba laiku, un valdībā izlemj, ka zaudējumi jākompensē no neparedzētiem izdevumiem. Vai tie ir neparedzēti izdevumi? Sistēmā jau sen vajadzēja plānot pārmaiņas. Mēs streikojam, domājot par pacientu.