Ar tālbraucēja acīm Eiropā redzēts. II

- 7.Aprīlis, 2020
Pie mums un citur
Laikrakstā

Esmu priecīgs, ka pirmā tiešraide no Eiropas bija izraisījusi tik spraigu diskusiju. Neticīgajiem vien teikšu – šim vīram, kuru pazīstu vismaz gadus desmit, ticu tāpat kā pats sev. Mans ziņnesis, kurš joprojām lasītājiem lai paliek anonīms, viņnedēļ uz pāris dienām bija ieskrējis mājās un man telefonā savus jaunākos piedzīvojumus atstāstīja 31. marta vakarā.

«Mēs krāvāmies Francijā ar piena produktiem. Maza, maza pilsētiņa Normandijā, tāda neliela pienotavas veida firmiņa, bet visu turpat uz vietas ražo un fasē. Mūs laida iekšā noliktavā, un vienīgais ierobežojums – galvā vajadzēja uzlikt cepurīti, lai mati nebirst. Bet nebija vajadzīgi ne cimdi, ne aizsargmaska, nekas vairāk. Paši kravu iekrāvām mašīnā, nekādi specpasākumi no firmas darbinieku puses netika novēroti, visi tur staigā bez maskām, bez cimdiem, tikai savos spectērpos – halātiņos. Mašīnas tur uz iekraušanu vienmēr stāv kādas padsmit, uz turieni brauc no visas Eiropas – poļi, čehi, mūsējie, lietuvieši, spāņi... Kas tik tur neierodas pēc tiem piena produktiem, kurus ved pa visu Eiropu! Sestdienā, kad tur krāvāmies, bija varbūt kāds pāris firmas darbinieku, arī kādi krāvēji varbūt, bet mūs laida iekšā noliktavā pie pārtikas.

Tālāk mēs skaisti braucām uz Beļģiju, tur turpinājām iekrauties. Tā pati firma, tikai cita vieta, kur turpinājām pildīt savu kravu. Tur neviens maskās nebija, taču noliktavā iekšā mūs nelaida, bet tur tāda kārtība ir jau sen. Piekrāmējām produktus klāt un braucām mājās.

Pirmā robeža mums bija Beļģija – Holande, kur braucām cauri naktī. Robežai uztaisīta it kā maza piltuvīte, lai samazinātu ātrumu, bet naktī tur nebija ne policijas, ne kādas citas kontroles. Vieglie un smagie – visi iet pāri un brauc, kur vajag un kur grib! Nākamā robeža bija Holande – Vācija netālu no Venlo, kam 30. martā pāri braucām dienas laikā. Uz robežas ātruma ierobežojums 120, neviena policista, neviena robežsarga, neviena muitnieka... Kā braucām lielā ātrumā, tā aizbraucām!

Un tad mēs tā skaisti braucām gabalu pa Vāciju līdz robežai ar Poliju. Nekādu problēmu. It kā vieglos pietur, paskatās busiņus, bet smagos – ne. Nedaudz samazinājām ātrumu, tā līdz 30 vai 40 kilometriem stundā, un atkal robežai pāri! Un tad bija pirmā robeža ar kontroli. Polija – Lietuva. Leišus aptur, kaut ko viņiem prasa, visas svešās mašīnas iet tranzītā cauri. Pamet tikai mums ar zizli, un mēs braucam tālāk. Nākamā bija Lietuvas – Latvijas robeža. Te lietuvieši, divus redzējām arī kosmonautu tērpos, bet viņi ar mums nerunāja, toties darīšana bija ar diviem citiem, kuriem bija stipri sejas apsēji. Saprotu, ka maiņai laikam viņiem tādus nedod, tāpēc vīri postenī ar tādiem atrodas jau kuru maiņu... Šie abi mums paprasīja vadītāju apliecības un starptautiskās pārvadātāju atļaujas. Pa mašīnas logu tās viņiem iedevām, tad viens man palūdza, lai parādu savu seju, uzspīdināja man – jo bija tumsa – ar lukturīti. Un laida braukt. Tad iebraucām jau Latvijas pusē, tur stāvēja busiņš ar zilām skraidošajām ugunīm, nu, tāds, kāds policijai, un tam blakus kādi pieci vīri pingvīnu tērpos (tumsā atstarojošie tērpi ar strīpām). Viņi pīpēja, pļāpāja, uz mums pat vispār nepaskatījās, vismaz par smagajiem automobiļiem interesi neizrādīja...

Atbraucām mājās, 31. martā divos naktī bijām savā bāzē. Protams, te viss ir kluss un mierīgs, cilvēku uz ielām nav. Šodien divas reizes mēģināju sazvanīt mūsu valsts institūciju, kas atbild par pārvadājumiem – Autotrans­porta direkciju. Tur ir tas pats variants, kas tagad visur: nospiediet 1, ja jūs gribat runāt par to, nospiediet 2 – par šito... Un, ja jūs gribat ko vēl, tad vispārīgie jautājumi – 4. Tā arī man neviens Autotransporta direkcijā pa telefonu neatbildēja. 

Ja par mani pašu, tad tagad ir uzrakstīts pretrunīgs likuma grozījums no 29. marta, valdības ārkārtas sēdes svētdienā. Un tur ir rakstīts, ka tie, kas brauc, transportnieki un visa veida ekipāžas, kas atgriežas no ārzemēm, ja nav nekādu simptomu un ja nejūtas slikti, un es nejūtos slikti, tad nav jādodas nekādā karantīnā. Un turpat otrā rindkopā rakstīts – ja es esmu ārpus darba laika un palieku ilgāku laiku mājās, tad man jāsāk ievērot 14 dienu režīms. Šodien zvanīju savam darba devējam, un tur man pateica, ka viss tik pretrunīgi uzrakstīts un ka nevienam nekas nav skaidrs. Katrā ziņā viss notiek vecajās sliedēs, un tie, kas atbraukuši mājās, pēc savām nostāvētām stundām atkal tiek sūtīti reisos. Tātad man jānosēž 45 stundas, tas obligātais laiks, mājās, un es atkal esmu pieteicies reisā. 

Tā ka nedēļas nogalē atkal stūrēšu prom. Un, ja nu man strauji pasliktinās pašsajūta, ja temperatūra pieaug, tad es saprotu, ka man jāzvana kaut kādām iestādēm, lai mani ņem uzskaitē. Un tad jautājums, kas nekādi nekur nav atrunāts – no kura brīža un kas ir atskaites punkts tām 14 dienām? Vai tas ir uz manu godaprātu, vai tas tiek fiksēts caur satelītu?

Vai to fiksē municipālā policija, vai – mūsu Saeima? Varbūt vēl kāda cita komisija vai komiteja... Runa ir par lieliem sodiem, ja cilvēks kaut kādā veidā tomēr būs citus ar vīrusu aplaidis un to kāds būs pierādījis. 

Ar savu prātu un domāšanu, un to, ko es redzu savām acīm, mani tomēr nepamet sajūta, ka kaut kas tiek mānīts. Mēs tiekam mānīti. Es redzēju sižetu par Barselonas lielo slimnīcu, kur 26. martā cilvēks iet un filmē visu, ko viņš redz. Uzņemšanā divas dāmītes sejas maskās garlaikojas, turpat blakus viena ātrās palīdzības mašīna... Nu, nekādas ažiotāžas! Un tad tūlīt uzrodas gudrinieki, kuri ieliek YouTube sižetu ar izvadīšanas zāli un zārku rindu, kur katrs zārks ir no sarkankoka un maksā tūkstošiem eiro. Ja tur pa dienu mirst 700 un 800, tad es gribētu teikt, ka būtu labi, ja mirušajiem atrastos polietilēna maisi. Un, ja viņus ved kremēt, vai tad liek tik dārgos zārkos? Joprojām neesmu redzējis nevienu armijas mašīnu kolonnu, ne arī ātrās palīdzības ekipāžu rindas kaucošām sirēnām. Ne arī helikopterus, kas transportē slimniekus no Spānijas uz Vāciju. 

Vēl gribu komentēt izdoto Ministru kabineta rīkojumu, ka transporta pārvadātājam jānodrošina savi autovadītāji ar aizsargmaskām, cimdiem un dezo līdzekļiem. Un smalki aprakstīts, kā mums jārīkojas. Izkāpjot no kabīnes, mums jāuzliek aizsargmaska, jābūt rokās cimdiem. Kad ar maksimālu atbildību esam izpildījuši savu darbu ārpusē, pirms iekāpšanas atpakaļ kabīnē mums cimdiņi un aizsargmaska jānovelk, jāieliek maisiņā, jāutilizē... Un tad – īsi pirms iekāpšanas kabīnē – mums jādezinficē durvju rokturis, tad stūre un ātrumu pārslēgs. Un mēs tik spiežam savu spirtiņu virsū, un, kā tu esi vienu operāciju izlaidis, tā tūliņ esi apdraudēts! 

Cik tas izmaksā?! Ir atkal uztaisīts likums, kas nav izpildāms. Piemēram, Spānijā 98% spirts alkohola veikalā maksā 1,20 eiro 300 mililitru pudelīte. Gribējām iegādāties, bet bija izpirkts, laikam jau šoferīši pacentušies. Tad mēs Spānijā lielveikalā nopirkām 500 mililitru tilpuma septiņdesmitgrādīgo roku dezinfekcijas līdzekli ar aloje piedevu par 6 eiro.»

* * *

Tā pie mums un tā joprojām Eiropā. Spāņu piedāvājums dezinfekcijas līdzekļu tirgū latviešiem pagaidām var rādīties tikai sapņos: viņnedēļ solīdā Valmieras kancelejas preču bodē 180 mililitru tilpuma flakoniņš ar špricīti roku dezinfekcijai bija nopērkams par 8,50 eiro! Pēc maniem rēķiniem tas sanāk divarpus reizes dārgāk par tālbraucēja pirkto līdzīga efekta šķidrumu Spānijā. Vieniem pabalsti, citiem bizness nekaunīgi iet uz urrā!


Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv

Komentāri
Jānis - 7.Aprīlis, 2020 - 15:23

Jā, tā ir - "Vidzemes papīrs" no sākuma to mazo sūda flakoniņu tirgoja teju par EUR 10, tagad laikam "nokaunējās" un nolaida cenu uz 8,50 ... Vietējie nagu maucēji kapitālisti

Valmierietis - 10.Aprīlis, 2020 - 16:15

Kad esi tālbraucējs šoferis, tad arī ir jārēķinās ar visādām situācijām, kas ir atšķirīgas dažādās Eiropas valstīs. Taču nevajag viszinīgi pārmest, vai ieteikt, ko un kas jādara Latvijā, vai arī ko darām nepareizi. Šādā situācijā, kā jau vairākkārt K. Kariņš ir atgādinājis, nekad neesam bijuši un neviens tādēļ arī nezina, kā rīkoties būtu vislabāk. Pagaidām Latvijas valdībai vīrusa izplatību ir izdevies ierobežot pietiekami labi (kaut tā turpinātos!). Kādas prasības tālbraucējiem jāievēro Latvijā, to lai vispirms uzzina viņa darba devējs un jau laikus paziņo. Pašai "Liesmai" es iesaku lasītājus mazāk biedēt ar Eiropā redzamajām vai neredzamajām šausmām un vairāk rakstīt par vietējām problēmām: kā uz darbu tiek valmierieši, kocēnieši, kā turpina strādāt. Arī kaut par vienu šoferi, kas gādā, lai pievestu pārtiku vietējiem veikaliem. Pieļauju ka viņu pieredze Valmieras lasītājiem būtu pat interesantāka nekā anonīmā Tālbraucēja diezgan lielmanīgā dižošanās!

Pievienot komentāru