Ar patriotismu vien nepietiks

«Arī mana māsa dzīvo ārpus Latvijas vairāk nekā 20 gadus, tāpat visi ārzemēs dzīvojošie draugi latvieši. Lielākā daļa no viņiem nedomā atgriezties. Tie, kas atgriezās, ir vai nu īsteni Latvijas patrioti, kuros latvietība jau bērnībā ieaudzināta, vai arī viņiem radušies īpaši apstākļi, kuru dēļ mītnes zemi nācies pamest. Viens no iemesliem, kādēļ tautieši, tostarp tie, kuri iepriekš bija domājuši braukt atpakaļ uz Latviju, baidās atgriezties, ir karš Ukrainā. Vēl arī nestabilitāte šībrīža ekonomiskās situācijas dēļ – dzīves dārdzība Latvijā, ko izjūtam gan kā energoresursu, gan pārtikas sadārdzinātību, un algu neatbilstība tai, sevišķi reģionos. Mans vīrs ir ārzemnieks, no Austrālijas, Latvijā strādājis gan celtniecībā, gan galdniecībā. Viņam, tāpat kā citiem ārzemniekiem, darba apstākļi liekas nepiemēroti, tāpat viņi nav pieraduši strādāt virsstundas, arī pie darba nedēļas nogalē. Nianses ir dažādas.

Tie, kas atgriežas, lielākoties ir cilvēki, kuriem jau ir iekrājumi, kas šo soli iepriekš plānojuši. Piemēram, Gulbenē nesen atgriezusies ģimene. Vīrs no Īrijas, sieva latviete ar bērniņu. Vīrs plāno uzsākt saules paneļu biznesu, audzēt avenes. Ģimenīte ir nopirkusi māju ar zemi, jau meklē latviešu valodas kursus. Viņi ir uzņēmīgi, enerģijas pilni, un viņi izdzīvos arī te. Tā ka, ja ir zināšanas un iekrājumi, tad tas netraucē atgriezties no jebkuras pasaules malas. Kam nav ideju un iekrājumu, varbūt pat nevajadzētu atgriezties. Šis solis ir jāplāno, iepriekš jāatbrauc uz Latviju, lai iepazītu apstākļus. Ar patriotismu vien diemžēl nepietiks.

Caur kurām iestādēm Latvijā remigrācijas koordinatoram ir iespējams iegūt datus par tautiešiem, kuri atgriežas?

Pastāvot datu aizsardzības noteikumiem, ir diezgan grūti ziņas par konkrētiem cilvēkiem iegūt, tiek publiskoti tikai skaitļi. Cilvēkus, kuri jau ir atgriezušies, caur sociālajiem tīkliem esam aicinājuši pašiem pieteikties, ja viņiem ir kādi jautājumi vai vēlēšanās pastāstīt, kā atgriežoties gājis.

Vai ārvalstīs tautiešiem ir pieejama informācija par to, kas notiek Latvijā, par iespējām atgriežoties?

Informācija ir pieejama latviešu biedrībās, vēstniecībās ir atvērtas LIIA pārstāvniecības, sociālajos tīklos izveidotas grupas, piemēram, latvieši Amerikā, latvieši Austrālijā, Brazīlijā, Frankfurtē, un šīs grupas savā starpā komunicē. Arī es kā Vidzemes plānošanas reģiona remigrācijas koordinatore ik pa divām nedēļām sagatavoju informāciju un sociālajos tīklos ievietoju norādes uz saitēm, kur tā pieejama. Remigrācijas process notiek jau vairākus gadus, un svarīgākie jautājumi, uz kuriem tautieši mītnes zemēs meklē atbildes, ir zināmi.

Piedāvājumi sagatavoti arī konkrētiem cilvēkiem, kuri paši interesējušies par darba, mājokļa iespējām, par skolām, bērnudārziem, latviešu valodas apguves iespējām otrai pusītei vai bērniem, kas nerunā latviski. Sazināšanās notiek arī sociālajos tīklos.

Tātad informācija, kur kas kārtojams, ir, bet kā ir reāli? Vai dzīves vieta, darbs, skola, bērnudārzs te katram būs pieejami?

Ja remigrants atbrauc, iepriekš neizzinot, kas viņu Latvijā sagaida, viņš visdrīzāk saskarsies ar grūtībām. Bet pēdējos gados visos reģionos ir remigrācijas koordinatori un šāda informācija ir pieejama, arī pašvaldībās ir darbinieki, kas atbildīgi par remigrāciju un palīdz ar padomu. Atliek vien interesēties.

Kāda remigrācijas jomā ir sadarbība ar pašvaldībām?

Vidzemē pašlaik ir vienpadsmit pašvaldības. Decembra sākumā klātienē visi atbildīgie par remigrācijas jautājumiem satikāmies un tos pārrunājām. Norunājām arī, ka reizi ceturksnī sazvanīsimies, dalīsimies pieredzē, kā katrs risina problēmas. Ir daudz dažādu ieteikumu, ko varētu šajā jomā darīt. Laba pieredze izveidojusies Valkā, kur vasarā tiek rīkotas nometnes diasporas bērniem, arī Smiltenes novadā. Valmieras novadā atbildīgā par darbu ar remigrantiem ir Elīna Rulle.

Kur remigranti atgriežas? Vai viņu vidū ir arī gados vecāki ļaudis?

Lielākā daļa atgriežas pie savām ģimenēm, vecākiem. Cilvēki, kuri iepriekš dzīvojuši kādā no Latvijas reģioniem, kuriem gribas lauku mājas klusumu, atgriežas laukos, sameklē attālināta darba iespējas un ir laimīgi. Ir arī tādi, kuri saglabājuši darba attiecības un turpina strādāt ārvalstī. Sevišķi tas attiecas uz IT jomu. Tie, kuriem ģimenes vai īpašuma nav, parasti dodas uz Rīgu un Pierīgu, kur vieglāk atrast darbu.

Pamatā ir divas remigrantu grupas – ģimenes ar bērniem, kas Latvijā uzsāk skolas gaitas, un seniori, kuri ārzemēs nopelnījuši pensiju, kuru vecumdienas ir nodrošinātas.

Kāpēc pati atgriezāties Latvijā?

Lai arī cik ilgi esi nodzīvojis ārvalstī, vienalga tu nebūsi savējais. Šajā ziņā man ir personiska pieredze, varu pastāstīt. Desmit gadus nodzīvoju Vācijā, un, lai arī cik labi runāju vāciski, vietējie pat domāja, ka esmu no kāda Šveices ciematiņa, viņi vienalga juta, ka neesmu vietējā. Ne reizi vien jautāja, kad domāju atgriezties savā dzimtenē. Viņi ir pieklājīgi, bet pret sveštautiešiem rezervēti. Kad es atgriezos, puikam bija gads un astoņi mēneši, jau biju stāvoklī ar otru bērniņu. Sapratu, ka tad, ja ārzemēs palikšu ilgāk, atgriezties būs arvien grūtāk. Redzēju, ka meitenēm, kas man apkārt, bērni jau nerunā latviski, jo ārzemēs latvietību ir grūti uzturēt. Pie tam izglītība ārvalstīs ir dārga. Protams, var apmeklēt tā saucamās parastās skolas, bet tajās līmenis ir ļoti zems. Pie tam, ja tu nedzīvo attiecīgā prestižā rajonā, arī labā privātajā skolā bērnu nevari iekārtot. Latvijā izglītība ir ļoti labā līmenī un pieejama. Austrālijā, kur es arī dzīvoju, bērnudārzs bija tikai pusi dienas. Pusdienas netika piedāvātas, ēdiens bija jāņem līdzi. Vecāki praktiski nevar strādāt, īpaši ja ir divi vai trīs bērni. Bet man ir augstākā izglītība, gribēju strādāt. Ar saviem trim bērniem dzīvojot pa māju, es pēc desmit gadiem vairs nevienam darba devējam nebūtu vajadzīga. Latvijā ir iespējams bērniem apmeklēt bērnudārzu, mātei atgriezties darbā. Un maksa par bērnudārzu ir samērīga. Ir arī jānovērtē neskartā Latvijas daba. Dzīvojot Cēsīs, piecās minūtēs jau esam mežā, te var izbraukt ar riteņiem, ziemā slēpot, tepat ir biatlona trase, baseins. Visur var aiziet kājām.

Austrālijā dzīvoju piecu miljonu pilsētā Sidnejā. Atgriežoties sākumā bija jocīga sajūta, bet, tā labi padomājot, ja tev ir darbs, tāpat diena jāpavada tajā savā trijstūrī – māja, darbs, bērnu pulciņi. Ir jāizvērtē, vai dzīvot lielpilsētā, kur ir lieli attālumi, kur stundu jābrauc līdz darbavietai, vai mazpilsētā, kur visu var izstaigāt kājām. Te diena sanāk garāka. Uz pāris stundām pēc darba vēl ar bērniem var iziet ārā, aiziet nopeldēties, bērni var apmeklēt pulciņus. Ir iespēja izmantot kultūras, sporta piedāvājumu. Un viss pietuvināts dzīvesvietai. Te es varu daudz vairāk izdarīt. Sidnejā uz operu atļāvos aiziet reizi gadā, arī tāpēc, ka biļetes ir ļoti dārgas. Latvijā dzīvošana ir drošāka, arī atkarību jauniešiem mazāk. Austrālijā mums viss bija labi, tomēr vienlaikus izjutu iekšēju tukšumu.

Vai ir kādi ieteikumi, kā remigrācijas procesu padarīt veiksmīgāku?

Piemēram, būtu jāuzlabo pieejamība pirmsskolas izglītības iestādēm. Te ieteikums – jau kādu laiku pirms atgriešanās Latvijā remigrantiem vajadzētu bērnu pieteikt rindā. Tāpat vēlams nodrošināt latviešu valodas prasmes uzlabošanas iespējas, piemēram, dzīvesbiedram ārzemniekam pirmajā pusgadā, ja ne dzīvesvietā, tad vismaz onlainā. Savukārt skolas vecuma bērniem būtu vēlams palīgs, kas palīdzētu iekļauties jaunajā mācību iestādē. Būtu arī lietderīgi organizēt tikšanos ar potenciālajiem darba devējiem. Ir vajadzīgs dažāda veida atbalsts, un vēlams, lai remigranti arī paši vērstos pēc palīdzības pie remigrācijas koordinatora. Protams, informācija pieejama iestāžu mājaslapās, taču tajās viegli var apmaldīties. Ir arī dažādi Eiropas projekti, kuros iesaistoties iespējams gūt atbalstu.

Kā ir reāli – vai remigrants Latvijā sev var atrast vietu?

Tas, protams, atkarīgs no paša cilvēka. Ja viņam ir profesija, viņš ir uzņēmīgs, atvērts, bez kompleksiem, ja reizēm spēj nolaisties no saviem iedomātiem augstumiem, tad te viss iespējams...

INGA MADŽULE. Ārijas Romanovskas foto

Informācija par kopējiem remigrācijas rezultātiem 1.01.2022. – 31.12.2022.:

• klientu skaits (754 ģimenes un 1941 cilvēks);

• sagatavoto piedāvājumu skaits (730 ģimenēm, 1993 cilvēkiem);

• potenciāli varētu atgriezties (128 ģimenes un 297 cilvēki);

• atgriezušies (202 ģimenes un 572 cilvēki);

• atgriezušies paši un vērsušies pēc konsultācijas pie koordinatora jau pēc atgriešanās (72 ģimenes un 177 cilvēki).

Informācija par remigrācijas rezultātiem 2022. gada 4. ceturksnī:

• klientu skaits (64 ģimenes un 154 cilvēki);

• sagatavoto piedāvājumu skaits (64 ģimenēm un 154 cilvēkiem);

• potenciāli varētu atgriezties (28 ģimenes un 60 cilvēki);

• atgriezušies (7 ģimenes un 21 cilvēks);

• atgriezušies paši un vērsušies pēc konsultācijas pie koordinatora jau pēc atgriešanās (6 ģimenes un 10 cilvēki).

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. #SIF_MAF2022