Ar Nameja gredzenu pirkstā

Ģimenes saknes un ieraksts pasē

Kad, sākot sarunu, jautāju, cik daudz viņa zina par saviem senčiem, Larisa atbild: «Man atskaites punkts sākas ar 1937. gadu, kad mana vecmāmiņa poliete devās peļņā uz Latviju un Mazsalacā kļuva par kalponi. 1942. gadā Ramatā piedzima mana mamma. Vecmāmiņa nomira 1969. gadā, kad man bija tikai pieci gadi, tādēļ par vecotēvu diemžēl neko īpaši nezinu, tik vien kā no sērijas «Viena tante teica», ka viņš it kā esot bijis poļu gūsteknis.

No tēva puses mēs esam krievi. Vecmāmiņa no Staraja Rusas viena pati ar četriem maziem bērniem bija drosmīgi devusies bēgļu gaitās, grūtajā ceļā nomira meitiņa, tādēļ līdz Latvijai un konkrēti Vecatei viņa tika ar trim bērniem. Visus izaudzināja viena. Divi dēli nu jau atdusas Mazsalacas kapos. Meita, kas ir mana krustmāte, no sākuma strādāja «Austrumos» bērnudārzā, bet tad, paklausot sirdsbalsij, atgriezās Krievijā. Vecmāmiņa nodzīvoja 92 gadus. Viņai patika dzīves laiks Valdekas muižā, greznajā koka ēkā, kuras vairs nav. Tikai mūža nogalē tomēr devās pie meitas uz Krieviju. Arī par šīs līnijas vectēvu diemžēl neko nezinu, jo vecmāmiņa par šo tematu runāt negribēja.

Esmu dzimusi un augusi Latvijā. Mani mazbērni nu jau ir ceturtā paaudze Latvijā. Dzīves līkloči ir darījuši savu. Mēs esam trīs māsas. Ne no viena tēva, tādēļ mūsu pasēs ieraksti vēsta, ka es esmu poliete, vidējā māsa krieviete, bet jaunākā – latviete. Kārtojot jauno laiku pasi, arī mūsu mammai tajā bez problēmām atgriezās ieraksts – poliete. Tā sanāca, ka arī es savu dēlu audzināju viena. Kad viņam bija jākārto pase, teica, ka esot tajā jāraksta polis. Dēls nepiekrita, jo nespējot sevi citādi iedomāties kā vien par latvieti. Arī es tieši tā jūtos, kaut gan arvien apzinos un savā enerģiskajā raksturā samanu arī slāvisko.

Dzīves lielākā vērtība, lielākais prieks un lepnums ir mans vienīgais dēls Kalvis un viņa kolosālā ģimene: sieva Ilze, sešgadīgā meita Elza, vidējais bērns četrgadīgais Klāvs un pastarītis divgadīgais Mārcis. Tā ir mana bagātība! »

Dzīve laukos un saimniekošanas pēctecība

Zinot faktu, ka paaudžu maiņas dēļ vairs nepastāv piena lopkopības un graudkopības zemnieku saimniecība «Ataugas» Sēļu pagastā, to bijušajai saimniecei Larisai nevaru nejautāt par saimniekošanas pēctecību. Atbilde priecēja: «Nākot gadiem, arvien biežāk sev atgādināju, lai Dievs dod tādu saprātu, ka varu godam atdot saimniecību dēlam, kā savulaik to man atdeva māte. Mana mamma Ņina Safonova plašas apkaimes lopkopju sētās gadiem bija cienīta un gaidīta kā mākslīgās apsēklošanas tehniķe. Sākoties veselības problēmām, viņai šo darbu veikt kļuva arvien grūtāk, tādēļ mēs ar Kalvi pabeidzām sēklošanas kursus, ieguvām sertifikātu un varam turpināt arī šo atbildīgo darbu.

Labu brīdi paralēli sekmīgi strādāja divas saimniecības: manējās «Ataugas» un dēla «Kalves». Kad pienāca laiks paaudžu maiņai, abas saimniecības apvienojām, un tādēļ tagad dēls Kalvis godam vada vienu – zemnieku saimniecību «Kalves». Ganāmpulkā ir 80 slaucamās govis, kurām moderno ģenētiku un lopbarību nodrošinām paši. Tiek apsaimniekoti 690 hektāri zemes, no kuriem graudkopībai un sēklaudzēšanai atvēlēti 570, bet lopbarībai – 120 hektāri. Lielāko saimniekošanas problēmu sagādā darbaspēka trūkums.

Mums ir prieks par četrgadīgo Klāvu, kuram vienīgajam no trim bērniem nav bail no fermas un govīm. Viņš pats, neviena nemudināts, ņem mēslu skrāpi rokā un kā mazais rūķītis droši darbojas gar govīm. To redzot, Kalvis saka: izskatās, ka saimniekošanas pēctecība turpināsies!»

Jauns izaicinājums – «Lauksalaca»

Padzirdot ziņu, ka Mazsalacā lauksaimniecības kooperatīvajā sabiedrībā «Lauksalaca» notikušas pārmaiņas un ka to uzņēmusies vadīt Larisa Gerasimova, nodomāju, ka tas ir loģisks solis, jo zemnieku saimniecība «Ataugas» kooperatīvajā sabiedrībā taču bija jau no tās pirmsākumiem. Bet ko par to saka Larisa? «Šā gada sākumā aprit 30 gadi kopš «Lauksalacas» reģistrācijas. Kā jau lauksaimniecībā, kur vienmēr pastāv risks, arī šiem uzņēmumiem ir bijušas veiksmes un ne tik labas sezonas. Gadi parādījuši, ka reāli kooperatīvā forma, kāda tā bija mums, vairs īsti nedarbojas, tādēļ brīdī, kad līdzšinējais kooperācijas vadītājs Ilgonis Smalkais izlēma doties pensijā, aktuāls bija jautājums par to, kā saimniekosim turpmāk. Biju to vidū, kuriem bija citādāks redzējums uz attīstību. Rezultātā kooperatīvo sabiedrību pārveidojām par SIA «Lauksalaca». Piekritu to vadīt ar norunu, ka ir nepieciešama jauna, spēcīga speciālistu komanda vadībā. Tā tiku pie ļoti laba izpilddirektora Ritvara ar būvnieka redzējumu, tā ieguvām jaunu agronomi Līgu ar vērtīgu augkopības pieredzi. Saglabātas 29 darba vietas. Ganāmpulkā ir vairāk nekā 300 lopu, no kuriem puse slaucamās govis. Rakstām fermas modernizācijas projektu. Mainīsim jumtu un veicam uzlabojumus ēdināšanā. Kā nerentablu likvidējām rezerves daļu veikalu, toties saglabājām degvielas uzpildes staciju, kas joprojām ir vienīgā Mazsalacā. Ieceru netrūkst, tādēļ izaicinājums ir ne tikai pārmaiņas «Lauksalacā», bet arī jaunais lauksaimniecības plānošanas periods, kura nostādnes diemžēl prasa daudz ko pārstrukturēt. Kā izdosies? Rādīs laiks!»

Labdarība – ar pozitīvām emocijām

Sponsore. Labdare. Tā ne reizi vien dzirdēts sakām par Larisu Gerasimovu, kad ir runa par viņas finansiālo un praktisko atbalstu sabiedriski nozīmīgu iniciatīvu īstenošanā Sēļu muižā vai citos projektos citviet novadā. Kad vaicāju par to, Larisa ar asarām acīs vispirms atceras, kā kopā ar vīru Juri gājuši uz veikalu, lai piepildītu savu pirmo paku palīdzības sūtījumam uz nežēlīgā kara plosīto Ukrainu. «Kad pirkuma summā parādījās jau 1000 eiro un tu, apzinoties to lielo ļaunumu, ko tagad nodara ukraiņiem, saproti, cik tā tava palīdzība ar vienu paku tomēr ir salīdzinoši maz, pārņem šoks un bezspēcība.»

Bet, kad vedinu Larisu uz skaistākajām atmiņām par labdarībā piedzīvoto, atbilde aizkustina: «Jau vairākus gadus, rīkojot talkas vai nu akmeņu lasīšanā no tīrumiem, vai arī sēklu lauku ravēšanā no nezālēm, sadarbojos ar sociālās aprūpes centra «Rūja» grupu mājas «Saulrīti» ļaudīm. Viņus atvedu, aizvedu atpakaļ, samaksāju algu par padarīto, uzsaucu kārtīgas pusdienas un vakarā katram vēl līdzi iedodu pudeli piena. Pati ar lielāko prieku piedalos šajās talkās, jo, ticiet vai ne, bet mēs esam sadraudzējušies, šie cilvēki ar savu tiešumu, sirsnību un pieķeršanos mani emocionāli uzlādē, tieši tāpat kā Sēļu muižas saimnieces Ināras Blūmas organizētie mazo operas svētku koncerti. Savus «Saulrīta» draugus arvien apciemoju arī ar vērtīgām dāvanām Ziemassvētkos. Labiem cilvēkiem, sirsnīgiem draugiem man nekā nav žēl. Tā savai ļoti labai paziņai Viktorijai esmu sagādājusi skaistu 80. dzimšanas dienas dāvanu – lidojumu uz Meksiku pie tur dzīvojošās vedeklas un mazbērniem. Par pavadoņiem līdzi dosimies arī mēs ar vīru Juri.

Sēļos dzīvoju pietiekami ilgi, lai patiesi iemīļotu šo vietu, tādēļ man tāpat kā vēl vairākiem vietējiem lauksaimniekiem rūp kopējās dzīves telpas sakoptība. Mēs paši regulāri appļaujam pagasta ceļmalas un grāvmalas. Sēļi droši varētu pretendēt uz sakoptāko ceļmalu titulu! Tajā pašā laikā man sirds sāp, kad redzu, kā pēdējos gados tukšojas apdzīvotās vietas Ramatā, Sēļos, Vecatē, kā, nespēdami izdzīvot, aizveras vietējie veikaliņi. Arvien esmu atklāta, saku, ko domāju, lai arī kādam var tas nepatikt. Tagad arī, lai kā man patīk Valmiera, lai kā arī lepojos ar savu piederību tai, manuprāt, ne viss pēc novadu apvienošanas rit tik labi, kā sākotnēji cerējām. Dod, Dievs, attīstību Valmierai, bet uz tā rēķina nedrīkst ciest novada attālākās dzīves vietas un tur dzīvojošie. Kaut vai tikai viena, manuprāt, ačgārnība – kur jēga Mazsalacas Skaņokalnu, populārāko pagasta tūrisma objektu, nodot Vidzemes olimpiskā centra pakļautībā? Vai arī pārāk lielā vēlme visu novienādot. Nu, piemēram, par skolu ēdināšanu un to maksām runājot, nevar likt vienādības zīmi starp pilsētas bērnu, kas uz skolu atnāk pāri ielai, un lauku bērnu, kas ceļas jau sešos no rīta, lai paspētu uz skolas autobusu un vakarā mājā atgriežas lielā tumsā.»

Pirmais Nameja gredzens – Kalvim

Kādā lauksaimnieku pasākumā, satiekot Larisu, pamanīju viņas pirkstā Nameja gredzenu – ne sudraba, bet zelta. Skaists! To atcerējos, kad bija jāmeklē šī raksta galvenais varonis – cittautietis. Kad to tagad stāstu, Larisa skaidro: «Pirmo Nameja zelta gredzenu uzdāvināju Kalvim viņa 18. dzimšanas dienā. Tā tas aizgāja, tagad mūsu ģimenē šie gredzeni ir visiem. Tāpat kā latviskās spēka zīmes no koka. Tās ir mājās un automašīnās. Esam piederīgi latviskajai identitātei, tādēļ Nameja gredzeni nav izrādīšanās vai stils. Kaut kas vairāk, ne vārdos izsakāms. Arī Latvijas apceļošana pie tā pieder. Mums abiem ar vīru Juri tas ļoti patīk un saskan. Arī tālāki braucieni un pasaules apceļošanas lidojumi.

Re, kā dzīvē sanāk, nudien kā romānā: ar Juri iepazinos, kad man bija 16, apprecējāmies, kad man bija 19, izšķīrāmies jau pēc diviem gadiem. Man citās attiecībās piedzima Kalvis, arī Jurim citā ģimenē bija bērni. Biju pārliecināta, ka nekad vairs neprecēšos. Bet tomēr… tas atkal notika un atkal ar to pašu manu Juri. Ir tik labi – sajust otra stipro plecu.»

ĢIMENE. Larisa uzskata, ka tā ir viņas lielākā bagātība. Personīgā arhīva foto

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. #SIF_MAF2022