Ar mums lai mūžīgā Atcerēšanās!
Kad kādreiz nespēšu pats vairs turp iet,
Pie Kārļa Zāles mani aizvediet!
Viņš manī iededzis Mātes Latvijas mūžīgo sāpi,
Manas tautas Brīvības un augšupcelšanās nedzēšamo slāpi.
Kad vienreiz nespēšu pats vairs turp iet,
Pie Brīvības Svētuma, pie mūžīgās Atcerēšanās
mani aizvediet!
Šīs un citas liriski patriotiskās rindas rakstījis mans latviešu valodas skolotājs Jānis Zvaigzne nupat izdotajā dzejoļu grāmatā «Vēl…». Redzot, kā Laiks paņēmis viņa spēkus, saliecis kādreiz stalto augumu un romantisko matu vilni iemainījis pret sniegbaltu miglu, man bija jādomā par to, kad viņa un jebkura cilvēka sirdī dzimst patriotiskas jūtas un kā spēj būt tik noturīgas, ka savas zemes mīlestība caurvij visu, lai ko darītu.
Skolotājs audzis briesmīgajā pēckara laikā, kas piecdesmit gadus turpinājās ar padomju cilvēku gara kropļošanu un svešu vērtību uzpotēšanu. Kā tādos apstākļos izdzīvoja vārda – brīvība – patiesā jēga?
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv