Ar latvieša sīkstumu – piecelties un tālāk iet
Lauksaimniecības datu centra informācija par pienkopības ganāmpulkiem pēc 2021./2022. pārraudzības gada izslaukumiem liecina, ka Valmieras novada Ķoņu pagasta zemnieku saimniecība «Kalnapaipuži», kurā pērn līdz 30. septembrim bija 101 slaucamā govs ar gada vidējo izslaukumu 15870 kg no govs, kļuvusi par produktīvāko ganāmpulku valstī. Ar IVETU, SANDRI un viņu dēlu ARMANDU VILISTERIEM tikāmies robotfermā, kas ekspluatācijā nodota 2018. gadā, tajā par govju paaugstinātu labturību gādā ne tikai saimnieku trijotne, bet arī mākslīgais intelekts – astoņi dažādi roboti. Sarunas tēma: ģimene mūsdienu lauku sētā.
Pie savas zemes turoties
Katrai lauku sētai ir savs stāsts ar senākām vai ne tik tālām saimniekošanas tradīcijām. Iveta ienākšanu Ķoņu paugurainajā apkaimē atceras šādi:
«Bija 1995. gads, kad abi ar Sandri iegādājāmies īpašumā šo mājvietu. Nolēmām, ka centīsimies iekopt zemi un nodarboties ar piena lopkopību. 1997. gadā reģistrējām zemnieku saimniecību. Piemājas kūtiņā saimniekot sākām ar pirmajām septiņām iepirktajām govīm. Pieteicās bērni. Vispirms meita Agija, kura tagad dzīvo Rīgā un mums ir dāvājusi mazdēliņu. Vecākajai meitai sekoja dvīņi Samanta un Armands. Bērni prasīja lielu daļu laika un uzmanības, taču arī saimniekošana graudkopībā un piena lopkopībā bija jāturpina, jo fermā bija jau 14 un vēlāk pat 25 slaucamās govis. Arī tolaik, tāpat kā tagad, ievērojami nokritās piena iepirkuma cena, tādēļ, galvas kopā liekot, bija jārod atbilde: turpināt iesākto vai ne? Izlēmām nepadoties!
Tad radās iespēja iegādāties īpašumā netālo fermu. Tas mums bija kā jauns sākums. Pamazām šajā fermā tikām jau līdz 89 slaucamām govīm. Apsaimniekojot ap 300 hektāru zemes, lopbarību izaudzējām un sagādājām paši, arī graudus izlaižot caur fermu. Un tad – pienāca brīdis, kad atkal bija nepieciešama izšķirošā ģimenes apspriede, jo vecajā fermā mūsu ganāmpulkam jau bija kļuvis krietni par šauru. Kā dzīvosim un saimniekosim tālāk? Bijām jau kaut ko no pienkopības mūsdienu tendencēm paspējuši pašpikot gan tepat Eiropā, gan kopā ar sadarbības partneriem – Siguldas Ciltslietu mākslīgās apsēklošanas stacijas (CMAS) speciālistiem – iepazīt Amerikā. Vīrs Sandris, paredzot, ka laukos arvien nopietnāka problēma būs darbaspēka atrašana, iestājās par modernas robotfermas celtniecību, sakot: «Ja ceļ, tad ceļ!»
Sapratām, ka tās ir nopietnas investīcijas nākotnē, tādēļ atbildīgā lēmuma pieņemšanā izšķirošais bija mūsu bērnu viedoklis. Savus bērnus, lauku sētā audzinot, nekad ar varu nelikām ne pie viena lauku darba. Mēs tajos gājām, un bērni nāca mums līdzi, tā pamazām vien iemācījās visu lauku sētas darbu ritmu. Mēs vienmēr, savu zemi apsaimniekojot, kā vien to pratām un varējām arī finansiāli atļauties, jutāmies kā Vilisteru komanda. Kad nu, plānojot tālāko, bija svars arī bērnu viedoklim, dēla Armanda apsolījums, ka paliks mūsu saimniecībā un turpinās vecāku iesākto, deva zaļo gaismu jaunajai robotfermai. Tajā pašlaik slaucam 105 govis un plānojam, ka līdz gada nogalei ganāmpulks pieaugs līdz 125 piena devējām.»
Zvans no Robīša
2019. gada janvārī kopā ar piensaimniekiem kuplā skaitā arī «Liesma» apmeklēja Siguldas Ciltslietu mākslīgās apsēklošanas stacijas organizēto semināru «Kalnpaipužu» jaunajā fermā, kurā saimniecības modernizācijas rezultātā slaucamo govju ganāmpulku apkalpot bija sākuši astoņi dažādi roboti: divi no Holandes firmas «LELY» gādā par govju slaukšanu, viens piestumj pie barības galda lopbarību, cits nepārtraukti tīra kūtsmēslus pa redeļu grīdām, bet divas «LELY LUNA» birstes gādā par govju labsajūtu, vēl vienam robotam uzticēta teļu barošana ar pienu un piena maisījumu. Roboti fermas kopējo darbu apjomu un patērēto laiku tā samazinājuši, ka algotu darbaspēku tur vairs nevajag.
Kad nu fermā tiekamies atkal, pirmais jautājums ir: «Vai visi roboti joprojām ir ierindā?» Saimnieces optimistiskā atbilde priecē: «Tieši tā! Kur nu bez mūsu robīšiem! Ja esam iekļuvuši Latvijas labāko ganāmpulku sarakstā, tad tas ir ne tikai mūsu ģimenes, bet arī mūsu mākslīgā intelekta palīgu nopelns. Izslaukumu kāpinājums panākts ar kvalitatīvu ģenētiku, paaugstinātu labturību: svaigu gaisu, vienmēr brīvi pieejamu svaigu dzeramo ūdeni, bagātīgi piepildītu sabalansētas lopbarības galdu, brīvām kustībām, iespēju govīm bez stresa dzīvot pašām savu fermas dzīvi, kā arī ar slaukšanas biežumu. Nu jau abos slaukšanas robotos govis slaucas pat četras reizes dienā. Kā magnēts iešanai uz slaukšanu nostrādā speciālā kombinētā granulētā barības deva, ko kā atalgojumu par saražoto un atdoto pienu no robota katrā slaukšanas reizē saņem govs. Motivācija ir tik liela, ka, piemēram, kāda pirmpiene sasniegusi sava veida rekordu – 70 reizes diennaktī devusies izlūkos uz slaukšanas robotu ar cerību – varbūt palaimēsies to piemānīt un ar kāroto našķi pamieloties. Neizdodas! Mākslīgā intelekta programma ir ļoti gudra un jutīga, tā katru lopu atpazīst, par katru apkopo visu svarīgāko piena ražošanas un veselības informāciju. Lūk, piemēram, redzams, ka diennaktī visām mūsu govīm kopā ir bijuši 263 robotu apmeklējumi.
Speciālās kombinētās granulētās barības recepti tieši mūsu augstražīgo govju ganāmpulkam individuāli izstrādā lopkopības speciāliste Antra Gražule, tālāk tā nonāk «Baltic Agro» un Tukuma ražotnē, kur to izgatavo un no kurienes arī to mums piegādā. Jo biežāk govis dodas slaukties, jo vairāk arī šo atalgojuma devu vajag.
Agrāk no Siguldas mākslīgajai apsēklošanai galvenokārt iegādājām pēc dzimuma šķiroto spermu, lai dzimtu tikai telītes, bet tagad mums ir cita pieeja, jo nu vajadzīgi arī bullīši. Dēls Armands paralēli ikdienas darbam fermas moderno tehnoloģiju uzraudzībā uzņēmies arī saimniecības papildu nozares – gaļas liellopu audzēšanas – vadību. Ir sadarbības līgumi, un atkarībā no tā, vai realizācijai nepieciešami jaunlopi vai arī liellopi, ir pakārtota saimniekošana. Turpinām labturības līmeņa celšanu, tā, piemēram, jūtot, ka vasaras arī pie mums kļūst aizvien karstākas, fermā bagātīgi salikām ventilatorus.»
Kad esam pietiekami priecājušies par Vilisteru varenajām Holšteinas šķirnes govīm, nevaram nepajautāt, kādēļ ganāmpulka dažādošanai izraudzītas arī vairākas Latvijas brūnās šķirnes un pat viena Latvijas zilā govs Vaiņode. Iveta saka: «Vispirms jau tādēļ, ka brūno govju pienā tomēr ir vairāk tauku un olbaltuma, toties melnraibajām vairāk piena, kopā tas itin labi līdzsvarojas. Nenoliegšu, ka, izvēloties saglabāt Latvijas šķirnes, sava loma ir arī latviskajam sentimentam!»
Intervijas laikā uz saimnieka Sandra mobilo tālruni piezvana Robītis – slaukšanas robots, kas pēc darba devies uz mazgātavu, bet tur, izrādās, samazinājusies ūdenim pievienotā mazgāšanas līdzekļa deva. Tā nu «Kalnapaipužos» tas notiek – robīši zvana saimniekiem, ja vien konstatē kaut mazāko kļūmi darbā vai atkāpi no gudrajā programmā paredzētā. Te nevar nepiekrist Ivetai: «Slaucēja mani savā bezatbildībā piemānīja ne reizi vien, mēs ar mākslīgo intelektu to izdarīt nevaram. Visam jābūt perfekti!
Lielu paldies sakām kooperatīvajai sabiedrībai «LPKS Piena loģistika», kuras biedri bijām un joprojām esam, paldies Agrim Ludriksonam, Andrim Ozoliņam un kooperatīvam par stipro aizmugures sajūtu. Paldies arī SIA «Naukšēni» un personīgi Jurģim Krastiņam par pretimnākšanu lopbarības sagatavošanā.
Kopā spējām saņemties un nepadoties, lai varam saimniekot tālāk atbilstoši mums pieejamajām zemes platībām.»
VILISTERI. Sandris (no kreisās), Armands un Iveta. Ārijas Romanovskas foto
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. #SIF_MAF2022
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv