Ar dabas pozitīvo enerģiju

Tātad radošie gēni bija jau šūpulī ielikti... Mana vecvecmamma bija riktīga adītāja, viņa visu laiku kaut ko ārdīja un adīja no jauna, savukārt mammas krustmāte prata tamborēt ļoti skaistas sedziņas. Man savos septiņos, astoņos gadiņos vēl nebija tā, ka baigi to gribētos darīt, tāpēc teicu mammai – vispirms iemācies pati, lai pēc tam to varētu iemācīt man. Tā arī notika – mamma nopirka tamboradatu un sāka darboties. Kad jau sāku mācīties, zīmēšana un rokdarbi bija manas mīļākās lietas, pamatskolā, stundās sēžot, zem galda vienmēr kaut ko adīju. Tad bija tāds laiks, kad veikalos neko nopirkt nevarēja, bet pucēties gribējās, tāpēc par to bija jādomā pašai. Jaundibinātajā Amatniecības vidusskolā iestājos uzreiz pēc Barikādēm uz milzīga patriotisma viļņa, šķiet, ka tajā gadā Amatniecības vidusskolā konkurss bija lielāks nekā Lietišķās mākslas vidusskolā. Sākotnēji domāju par aušanu, bet nedaudz paskatījos un sapratu, ka uz aušanu neiešu, iešu uz rokdarbiem, jo rokdarbos daudz plašāks iespēju spektrs. Piecos intensīvu mācību gados pamatīgi apguvu visas tehnikas, diplomdarbā man bija smalkie cimdi – gan tamborēti, gan šūti, diemžēl nevaru tos parādīt, jo skola paturēja kā paraugu. Paralēli gāju sagatavošanas kursos Mākslas akadēmijā. Tajā arī iestājos, bet sanāca tā, ka tobrīd bija tikai piecas vai sešas budžeta vietas un viena maksas vieta. Es tiku maksas vietā, bet 1996. gadā 800 lati par studijām bija nenormāli liela nauda, un tā es aizgāju uz Universitāti, kas mani īstenībā neinteresēja, mācīties mājturību, vizuālo mākslu un kultūras vēsturi, taču iepriekšējā izglītība bija tik spēcīga, ka mākslas priekšmetos varēju darboties pēc citas  programmas. Pēc Amatniecības vidusskolas mani uzaicināja vadīt kursus Pieaugušo izglītības apvienībā, aizmirstot pastāstīt, ka jāmāca būs mājturības skolotājas. Es ar viņām izmēģināju daudzas lietas, par ko kādreiz tiku domājusi, ka varētu arī tā, un mums arī labi sanāca, mācījāmies visu taisīt no nekā. Tagad robežas top arvien atvērtākas, viss ir pieejams – internetā var uziet tādas idejas! Cik daudz no visa tā var skolā iemācīt un cik pašam jābūt iekšā, lai sanāktu labi? Es domāju, ka iekšā jābūt ļoti daudz. Skolā var iemācīt pietiekami labu tehniku, bet svarīgi, lai būtu labs skolotājs, jo tāds daudz var iedot, stimulēt un vadīt tālāk, savukārt vienaldzīgs un nevērīgs skolotājs var arī nokaut jebkurus asnus.  No tehnikām vairāk izmantoju zīda apgleznošanu, kā arī darinu linu kleitas, kuras, kopš šeit dzīvojam, visvairāk aizgājušas tautās. Tās ir tās, par ko zvana, par ko jūsmo, par ko saņemu ļoti daudz labu atsauksmju. Nupat viens kungs atveda padilušu kaklasaiti, lai es tai uztaisītu māsu, bet kāda cita kliente manas kleitas un šalles vērtē, ka tās esot ar mantošanas tiesībām. Īpašais ir tas, cik atšķirīgi ir strādāt pilsētā un laukos, jo šeit ir pavisam citas enerģijas. Labi darbi ir tapuši arī pilsētā, bet šeit, man šķiet, izdodas vēl labāki.  Kā jaunai, talantīgai māksliniecei man reiz bija intervija Dienas Biznesā, un man likās, ka tādai nopietnai avīzei kaut kas nopietns jāpasaka. Būdama individuālā darba veicēja, par nākotnes plāniem sāku stāstīt, ka ir doma veidot savu uzņēmumu un attīstīties, pie sevis domājot – Agnese, nu ko tu muldi, kāds vēl uzņēmums! Tomēr pēc četriem mēnešiem, lūkojot jaunas telpas, tiešām uztaisīju uzņēmumu. Normāli pasmējos par to, ka, pirms ko teikt, labāk padomāt, bet gadus desmit ļoti intensīvi strādājām – pēc mana dizaina vairākas meitenes darināja dažādas lietas. Tas arī bija laiks, kad vajadzēja piedalīties iespējami vairākos tirdziņos, kuri šobrīd ir uz katra stūra, lai iegūtu arvien jaunus klientus un līdzekļus. Daudz strādājām arī korporatīviem klientiem – bankām un pašvaldību iestādēm, varu teikt, ka visi lielākie Latvijas uzņēmumi – Latvijas Pasts, Latvijas Gāze, Latvijas keramika, Latvenergo, Grindeks utt. – bijuši mūsu klienti, kuriem darinātas aksesuāru līnijas vai dāvanas jubilejās. Deviņdesmitajos, kad parādījās jaunās tehnoloģijas, visi printēja, un tas skaitījās stilīgi, bet roku darbs svārstījās uz robežas – cits novērtēja, cits ne pārāk. Bet tad pienāca brīdis, kad štancētās kaklasaites un lakatiņi, kuriem uzpresēts logo, vairs nekotējās. Tagad kompānijas, ja ko pasūta, grib, lai ir līdzīgi, bet lai arī redz, ka tas ir roku darbs. Bieži vien domāju – ja nebūtu to astoņpadsmit gadu Rīgā, diez vai es varētu savos laukos tik mierīgi darīties.  Spriežot pēc foto galerijām Naukšēnu novada mājaslapā, esat iekļāvušies arī sabiedriskajā dzīvē. Biju domājusi, ka, pārvākusies uz laukiem, mierīgi padzīvošu, bet ļoti drīz vairs mierīgi nesanāca. Pagājušajā pavasarī, kad ciemojās vācu delegācija, Martins ar viņiem satusēja, iebaudot aliņu, un tieši pirms manām klientu dienām ielūdza visus 25 prombraucot iegriezties Ābelītēs. Viņiem te tik riktīgi patika, ka pēc pusotras stundas nepakam negribēja braukt prom, jo vasarās te ir ļoti jauki. Kas man šaipusē patīk – ka Rūjienas Tautskolā visu laiku kaut kas notiek, ka cilvēki ir tik aktīvi, ka Gita Zariņa visu laiku organizē kursus un pulciņus – tā šeit ir baigā štelle. Arī es šobrīd vadu piecas nodarbības, rādot, kā lietām piešķirt otro dzīvi. Piemēram, par apģērbiem man nav nekā sarežģīta, jo deviņdesmitajos to vien darījām, kā pārveidojām un piepušķojām.  Cik bieži tu savos darbos izmanto tautiskos motīvus, latvju spēka zīmes? Šogad pēc Latvijas simtgades cilvēki varbūt bija nedaudz atēdušies tautiskos rakstus, bet es tos ielieku gan linu kleitās, gan zīda kaklasaitēs. Man patīk tā, ka šie raksti ir, bet nav agresīvi un pārāk neduras acīs. Arī cilvēkiem ir svarīgi, lai tie būtu – šovasar, piemēram, man pasūtīja vienu zīda kleitu ar Saules koku. Visi domā, ka es joprojām braukāju pa tirdziņiem, bet es to nedaru jau kādus sešus gadus, piedalos vienīgi lielajos pasākumos, kā Brīvdabas muzeja gadatirgus, Zāļu dienas un Miķeļdienas tirgus, vasarā bija lielā rokdarbu izstāde Pēterbaznīcā, kur mani uzaicināja ar kleitām. Vēl šovasar man modes konceptu veikalā Klase Berga bazārā bija personālizstāde, gatavojot tai darbus, process bija mega enerģetizēts – kādu kleitu gleznojot, šķita, ka darbnīca uzsprāgs no manas enerģijas, tā sajūsma, kas lauzās uz āru, bija neaprakstāma, un tā enerģija jau nekur nepazūd. Pēc tam to izstādi pārvedām arī uz Rūjienas Tautskolu, Mirdza no Ķoņu dzirnavām uzlaikoja vienu kleitu un pēc divām dienām zvanīja, ka viņa vēl jūt tās kleitas enerģiju. Domāju, ka rokdarbam piemīt ne tikai dekoratīvā, bet arī enerģētiskā funkcija. Domājot par latvju zīmēm, man ir spēcīga pārliecība, ka arī tās mūs spēj pasargāt. Pirms dažiem gadiem visi runāja, ka briest kaut kas nelāgs, un tad pēkšņi parādījās latvju zīmes šallēs, cimdos, cepurēs, un tad, kā dziesmā – gaismu sauca, gaisma ausa, augšām cēlās Gaismas pils, jo, manuprāt, enerģija pie mums Latvijā ir laba, mēs te dzīvojam tādā kā Dieva ausī.  Jūs ar Martinu romantiski satikāties ceļojumā – kur esat pabijuši pēdējā laikā? Nesen bijām Maltā, pirms tam – Marokā. Ceru, ka šādu braucienu sanāks arvien vairāk un vairāk, jo Martinam nav viegli sēdēt uz vietas. Vācijas radi mūs apmeklē ļoti labprāt un bieži, viņiem te patīk, Martina vecākā māsa šogad bija divas reizes, jaunākā nodzīvoja nedēļu, labi pavadot šeit laiku. Oktoberfests gan otro rudeni izpalika, bet ceru, ka nākamgad atkal uztaisīsim. Daudz pūļu tiek veltīts viesu nama, kurš saucas www.paradies-apfelbaum.de un kuram ir sava mājaslapa vācu valodā, labiekārtošanai, jo, kad ienācām Ābelītēs, viss šķita kā paradīzē – ar šīs dienas pieredzi mēs otrreiz diez vai to visu uzņemtos. Vienlaikus var izmitināt sešus septiņus pieaugušos un dažus bērnus, jo mums nav svarīga ciemiņu masa, mēs arvien tiecamies pēc kvalitātes. Nākamnedēļ 7. decembrī visi laipni lūgti uz kārtējo klientu dienu Ābelītēs. Kad pirms trīs gadiem tās rīkoju klētī, ieliku feisbukā, ka sākums vienpadsmitos, bet dāmas pie vārtiem bija klāt jau pusdesmitos – tā vajadzējis kleitas, ka ilgāk nav spējušas ciest! 

AGNESE VAĻINIECE ar vienu no savām kleitām. Ārijas Romanovskas foto

Laikraksta "Liesma" pielikums "Globālais un lokālais" tapis ar Latvijas valsts budžeta finansētas mērķprogrammas "Reģionālo un vietējo mediju atbalsta programmas" atbalstu.