Anonīma saruna par atkarīgo atbalsta grupām

Cik ilgi jau strādājat ar atkarīgo atbalsta grupām, un kā nonācāt pie atziņas, ka spējat palīdzēt citiem, kas nav viegli, jo, runājot aktiera Kaspara vārdiem: «Mēģināt kaut ko mainīt ir tikpat grūti, kā mācīties elpot zem ūdens».

Es sarunu gribētu sākt ar teicienu, kas plašākai publikai nav zināms, bet tieši tas, uzsākot apmeklēt AA grupas sapulces, mani ļoti iespaidoja un lika aizdomāties, un skan tas šādi: «Visi alkoholiķi kaut kad beidz dzert, tikai citiem tas izdodas dzīves laikā.» Tas bija kā pamatīgs «belziens» pa smadzenēm, kas man lika padomāt par savu dzīvi, kāda tā bijusi līdz šim, un vai vēlos tā turpināt. Protams, ejot uz pirmo sapulci, biju uztraucies par to, kas un kā tur būs, kā uz mani skatīsies, bet, tā kā biju nopietni apsvēris mainīt savu dzīvi, nolēmu spert šo soli. Uz savu pirmo sapulci ierados 2015. gada nogalē. No tā laika arī esmu pilnībā atteicies no alkoholiskajiem dzērieniem, narkotikas un citas apreibinošas vielas nelietoju. Biju ļoti patīkami pārsteigts par to, kā tiku uzņemts atbalsta grupā, kur bija smaidīgi biedri, kuri pirms sapulces jokoja par dažādām tēmām, līdz ar ko jau no pirmajām minūtēm jutos kā savējais. Vēl lielāks pārsteigums bija, sākoties sapulcei, kurā valdīja ideāla kārtība, neviens neiejaucas, kamēr kāds runā, ar ko tādu es savā dzīvē vēl nebiju saskāries. Šīs sapulces nevar salīdzināt ar cita veida sapulcēm, kurās pēc mana uzskata valda haoss. Visi grupas biedri ir pilnīgi vienādi, nav ne vadītāju, ne direktoru. Sapulces vada jebkurš no grupas biedriem, kurš kādu laiku ir pavadījis skaidrā, un tās dienas sapulces vadītājs patiesībā šajā dienā uzņemas kalpošanu. Tā kā, apmeklējot sapulces, es paliku skaidrā, sapratu, ka tieši šīs sapulces ir manas skaidrības pamats, un to man palīdzēja sasniegt pieredzējušie biedri. Kad jau sasniedzu pāris gadu skaidrību, jutu, ka arī es esmu nedaudz izaudzis savā apziņā un varu spēt palīdzēt citiem.

Tā ir AA būtība, ka mēs palīdzam cits citam. Protams, lai mēs sasniegtu kaut kādu izaugsmi, ir stipri jāmainās pašam, jāaizmirst par agrākiem laikiem, kad pie visām neveiksmēm meklējām kādu vainīgo, kurš nekad nebiju es pats. Jāmaina sava attieksme arī pret apkārtējiem cilvēkiem, pret pasauli, jāmācās pieņemt visu apkārtējo tādu, kāds tas ir, jo, strādājot ar sevi un mainot sevi, varam mainīt pasauli. Tas nav viegli, ko tiešām var salīdzināt ar Kaspara teicienu «Mēģināt kaut ko mainīt ir tikpat grūti, kā mācīties elpot zem ūdens». Iedomājieties, ja reiz ir tik smagi mainīt sevi, kādas izredzes mums ir mainīt otru!

Cik šādu atbalsta grupu varētu būt visā Latvijā un pie mums Valmieras novadā? Kur galvenokārt tās darbojas, kur un kā tās ir atrodamas? Cik bieži tās jāapmeklē cilvēkiem, kuri paši galu galā tomēr spēj atzīt, ka viņiem ir atkarība – smaga sajūtu slimība?

Vislielākā problēma ir ar atzīšanu, ka man ir problēmas, ka man nepieciešama palīdzība. Diemžēl lielākā daļa alkoholiķu, kuri tādi ir, to nespēj saredzēt un pieņemt. Bieži dzirdam: es visu kontrolēju, es pats tikšu galā, es, es, es... Diemžēl alkoholisms ir atkarību slimība, varbūt vieglāka par narkotiku atkarību, kuru nevar pilnībā izārstēt, bet arī to var «nolikt miega stāvoklī». Savā ziņā mums jābūt pateicīgiem, ka nesirgstam ar daudz smagākām slimībām, kurām nepieciešamas dārgas zāles, dārgas manipulācijas, operācijas. Mūsu gadījumā galvenais ir nepacelt pirmo glāzi. Jāatceras, ka alkoholiķis nedrīkst dzert vispār, alkoholiķis nevar iemācīties kontrolēti dzert, tas agrāk vai vēlāk, paceļot pirmo glāzi, noved atkal tur, kur jau esi bijis.

Stāstu tieši par to, kas skar AA grupas, lai gan apmēram 50% atkarīgie grupās nonāk pēc Minesotas programmas, bet tas jau ir cits stāsts. Pats AA grupā esmu bez Minesotas. Latvijā ir vairāk nekā 50 šādas atbalsta grupas, kur sapulces notiek klātienē, un, protams, ir arī sapulces online. Par visām sapulcēm, to atrašanās vietām un laikiem var uzzināt, apmeklējot mājaslapu aa.org.lv un sadaļā Sapulces izvēlēties Sapulču saraksts, tur PDF formātā var lejupielādēt visu informāciju par sapulču norises vietām ar visu kontaktinformāciju. Tā kā mēs katrs esam individuāla personība, tad to, cik katram bieži būtu jāapmeklē sapulces, nav iespējams noteikt, tas jājūt pašam, cik bieži tās ir vajadzīgas. Valmierā šādas sapulces notiek vienu reizi nedēļā, bez šīm sapulcēm, ja ir nepieciešamība, katru dienu var apmeklēt sapulci arī online. Tuvākās sapulces vietas Valmierai ir Smiltenē, Cēsīs, Straupē.

Filmās ir redzēts, ka parasti šādās grupās cilvēki, sēžot aplī, cits citam uzticas, izrunā savu bēdu. Vai ir arī cits šo sanāksmju scenārijs? Cik ilgam laikam jāpaiet, lai atkarīgais saprastu, ka, apmeklējot atbalsta grupu kopā ar līdzīgiem, vairs nav viens ar savu problēmu, ka beidzot ir vieta, kur vērsties?

Ja runa ir par sapulču formātu, tad jāteic, ka katrā vietā tas nedaudz atšķiras, bet, tā kā mēs, latvieši, esam ar savu mentalitāti un paradumiem – pie satikšanās iedzert tēju vai kafiju, ieēst kādu cepumu, tad tas viss iederas arī mūsu sapulcēs. Uzticēšanās mūsu starpā ir visaugstākajā līmenī, un arī jaunatnācēji diezgan ātri to saprot, ka mēs esam anonīmi un to, ko redzam un dzirdam sapulcēs, uz āru nenesam. Mēs ārpus sapulcēm nestāstām, kādus cilvēkus mēs tur satikām, ko kurš tajās sapulcēs stāstīja, to arī paturam pie sevis. Jaunatnācēja laiks, lai to visu saprastu, ir tieši atkarīgs no viņa paša, jo, kā jau iepriekš teicu, – mēs katrs esam individuāla personība ar savu raksturu.

Kāds ir jūsu redzeslokā esošo atbalsta grupu kontingents pēc dzimuma, gadu skaita, tautībām? Vai atbalsta grupās ir arī savi veiksmes stāsti, kad cilvēki, pieņemot piedāvāto izvēli, ir spējuši mainīties? Vai arī tad viņi tomēr turpina apmeklēt atbalsta grupu, vai arī var iztikt bez tās?

Kontingents atbalsta grupās ir visdažādākais. Latvijā ir arī jauniešu grupas, ir grupas angļu un krievu valodā, kā arī sieviešu grupas. Tas viss tāpēc, ka alkoholisms kā jebkura cita slimība nešķiro cilvēkus ne pēc vecuma, ne dzimuma, ne tautības, ne reliģijas, ne izglītības, ne finansiālā stāvokļa. Nepareizi domāt, ka šī slimība skar cilvēkus, kuri revidē koplietošanas atkritumu urnas vai ubago pie veikala. Latvijā ir pietiekami daudz situētu cilvēku, kuri publiski atzinuši, ka viņi ir atkarīgi cilvēki. Valmierā AA grupā sapulces galvenokārt notiek latviešu valodā, ir izņēmumi, kad uz grupas sapulci, kā jau tas ir bijis, ierodas kāds soms, igaunis vai vēl kādas citas tautības cilvēks, tad katrs sapulces dalībnieks uz šo situāciju skatās individuāli, bet šā vai tā pamata valoda sapulcē ir latviešu. Valmieras sapulcēs piedalās gan dažādu vecumu vīrieši, gan arī sievietes.

Ja šajās atbalsta grupās nebūtu bijuši savi veiksmes stāsti, tad, visticamāk, tādu grupu nemaz nebūtu. Es personīgi jau vairāk nekā astoņus gadus piederu šim veiksmes stāstam. Latvijā grupās ir cilvēks, kura skaidrība ir jau vairāk nekā 40 gadi. Teiksiet, Latvijai pašai nav nemaz tik daudz to pēdējo brīvības gadu, un tā arī ir, jo šis cilvēks savu skaidrību uzsāka Amerikas Savienotajās Valstīs un tagad to turpina šeit Latvijā. Valmieras grupā ir cilvēki, kuru skaidrība jau sniedzas virs 20 gadiem (tie, kas aktīvi apmeklē sapulces), jo grupai šogad būs jau 24 gadi, bet Latvijas AA sadraudzībai pērn tika atzīmēti 35 pastāvēšanas gadi. Tie visi veiksmes stāsti ir līdz šodienai, jo neviens mēs nezinām, kas notiks rīt, bet ceram un ticam, ka šis veiksmes stāsts turpināsies, taču tas būs atkarīgs vienīgi no mums pašiem. Viens no Valmieras grupas dibinātājiem jau vairākus gadus šīs sapulces neapmeklē, bet turpina dzīvot skaidrā, cits savukārt sapulces apmeklēja līdz brīdim, cik viņam bija atvēlēts uz šīs zemes. Diemžēl ir diezgan bēdīga statistika par atkarīgajiem, kuri nolemj, ka turpmāk savu skaidrību vadīs paša spēkiem, neskatoties uz to, vai sapulces apmeklējis mēnesi, gadu vai 10 gadus, viena daļa no šiem cilvēkiem ar laiku tomēr atgriežas vecajās sliedēs. Man pašam nav bijusi doma vairs neapmeklēt šīs sapulces, neskatoties uz to, ka esmu šajā laikā kļuvis daudz spēcīgāks šajā jautājumā, un pamats tam ir gan šī bēdīgā statistika, gan apziņa, ka es pagaidām nevēlos piedalīties šāda veida loterijā. Otrs galvenais iemesls ir tas, ka, ja jau reiz man tika sniegta šāda palīdzība, tad man tas tagad jāturpina un jāsniedz palīdzība jaunatnācējiem. Palīdzot citiem, es palīdzu arī sev.

Kādi būtu jūsu ieteikumi tuviniekiem, kas kopā ar atkarīgo parasti izcieš tikpat lielas elles mokas, morālos un arī materiālos zaudējumus? Tiesātāju un padomdevēju parasti ir ik uz soļa, bet kā panākt, lai cilvēks tomēr saņemtos un aizietu uz rehabilitāciju?

Šis ir vissmagākais jautājums par šo tēmu. Reiz dakteris Danilāns, runājot par to, teica, ka viņš alkoholiķiem laipni izskaidrojot esošo problēmu un rezultātā daudzi no viņiem esot skaidrā. Personīgi mani arī laipni uzrunāja par iespēju apmeklēt AA grupu, un es to sadzirdēju, bet reāli, daudzmaz zinot esošo situāciju un to, cik daudz cilvēku vispār atzīst, ka viņam ir problēmas, manuprāt, laipnība nostrādā reti. Pēc statistikas no cilvēkiem, kas apmeklē AA sapulces, uz viņu smadzenēm iedarbojušies tieši skarbākie paņēmieni. Kad apkārtējie pilnībā novēršas no viņiem, beidz palīdzēt risināt viņu problēmas, jo, kamēr mēs ar viņiem auklējamies un izpalīdzam it visā, tad kāpēc viņam būtu jāmaina sava dzīve, kura tik ļoti patīk un alkohols garšo? Ja ar labu nesaprot, tad lai būtu skarbi! Galvenais, lai cilvēkā notiek tas klikšķis, lai viņš ar visu nopietnību saprot, cik liela ir atkarību problēma, un, ja šis cilvēks to līdz sirds dziļumiem beidzot sapratīs, tad arī būs nākamais veiksmes stāsts. Ir cilvēkam jāsāk ticēt, ka viņa dzīve var kardināli mainīties uz labo pusi, var sākt ticēt Dievam vai augstākam spēkam, vai apkārtējiem, vai vēl kam citam. Nevajag domāt – kā es tagad svinēšu svētkus bez alkohola, kā uz mani skatīsies mani draugi, ar kuriem tukšoju pudeles? Pēc pieredzes varu teikt, ka svētki skaidrā ir tikpat forši un bieži vien foršāki nekā dzērušam, un cik patīkams ir nākamās dienas rīts, draugi paliks tie, kas tik tiešām ir draugi, nevajag domāt par nākotni, kā, piemēram, nodzīvot skaidrā līdz Jāņiem, bet sākt vajag ar šo dienu, lai šī diena paietu skaidrā, un tā tikai uz priekšu.

Foto no interneta

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta «Rakstu sērija – MĒS PAŠI» saturu atbild projekta īstenotāja SIA «Imanta info».Projekta Nr. 2023.LV/RMA/03

#SIF_MAF2023