Alkas pēc vecās dzīves
Izvēloties medicīnu, viņa ir trāpījusi desmitniekā. Tas nozīmē, ka pašam ir milzīgs gandarījums un ieguvēji būs pacienti. Ieguvēji būs arī tuvie un mīļie, jo blakus ir laimīgs cilvēks. Ne pašapmierināts, bet laimīgs. Saruna ar Vidzemes slimnīcas Neatliekamās medicīniskās palīdzības un pacientu uzņemšanas nodaļas virsārsti GUNU OZOLU.
Tagad mēdz teikt, ka laiks ir saspiests. Liekas, ka mediķiem vispār nav brīža. Cik jūs atlicināsiet šai sarunai?
Laiks ir tāds filozofisks jēdziens. Es domāju tā, ka laika katram cilvēkam ir tieši tik daudz, cik viņš to spēj atrast. Kapacitāte mums katram ir sava. Es atradīšu laiku daudz kam. Varbūt tas nenotiks minūti minūtē, bet es atradīšu, atnākšu un izdarīšu. Absolūts laika deficīts ir, protams. Bet tā nav tikai slimnīcas vai medicīnas problēma. Mēs skrienam visi un visur.
Neatliekamā palīdzība, uzņemšanas nodaļa. Te nekad un nekas nav prognozējams, vai ne?
Te ir pierasts pie daudz darba. Bija 50, 60 pacienti diennaktī. Pašlaik, jā, viņu ir mazāk, bet smagāki ir gadījumi. Un stress pašlaik ir nomācošs. Var būt daudz darba, bet tad ir atelpas brīdis, humors, tu pasmejies, parunājies un atkal dari. Bet tagad piesardzība. Kovids ir pārņēmis visu. Ir pat tāds klikšķis prātā... Tu zini, ka ved pacientu, ved cilvēku, kam infarkts, insults, esi gatavs palīdzēt, jau steidzies, ej... Un klikšķis... Kovids. Viss ir tāpat, tas ir sekunžu jautājums, analīzes, un glāb, palīdzi, izmeklē, ārstē infarktu. Un tas saspringums visvairāk ir kovida dēļ.
BŪT MEDICĪNĀ IR TIK FORŠI, saka Vidzemes slimnīcas ārste, kardioloģe Guna Ozola, kura jau dažus gadus vada arī reģionālā stacionāra Neatliekamās palīdzības un uzņemšanas nodaļas darbu. Šie vārdi – spītējot pašreizējam laikam, kovida ietekmei un smagnējai darba ikdienai. Ārijas Romanovskas foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv