Zivju resursu perspektīva nav laba

Pētījumi ir parādījuši, ka jūras grundulis konkurē ar pleksti un akmeņpleksti. Apaļais jūras grundulis ir invazīvā suga, bet zvejnieki uztaustīja tirgu, un, kamēr tas darbojas, kamēr par zivi samaksā, viņi ir ieinteresēti. Atklātās jūras piekrastē zvejnieki prasa palielināt grunduļu murdu skaitu, dažas pašvaldības pat piedāvā tradicionālos zivju murdus mainīt pret apaļā jūras grunduļa murdiem. Piekrastes zveju limitē ar zvejas rīku skaitu, uz kilogramiem nekas netiek limitēts, izņemot reņģes un mencas, kuru piezveja nedrīkst pārsniegt noteiktu daudzumu.

Nedomāju, ka kādai no pārējo zivju sugām nākotnē būs būtiska loma piekrastes zvejā. Piemēram, reņģes līča piekrastes zvejnieki jau divus gadus nenozvejo tik, cik varētu. Pie mums reņģes tik daudz neuzturas. Turpretī igauņu zvejniekiem Rīgas jūras līča ziemeļdaļā reņģu nozveja ir līdzīga kā iepriekšējos gados, viņi izmanto gandrīz visu savu limitu. Domāju, tas varētu būt saistīts ar klimata izmaiņām.

Vēl piekrastes zveju būtiski ietekmē roņi. Nupat septembrī kļuvis zināms "Helcom" jaunākais vērtējums, ka pašlaik Baltijas jūrā dzīvo ap 38 000 pelēko roņu, bet 2018. gadā bija 30 000. Viņi ir būtiski savairojušies. Pelēkais ronis posta lomus un zvejas rīkus pamatīgi. Latvijas ūdeņos barojas apmēram desmitā daļa no visas Baltijas jūras roņu populācijas. Lielākie roņu postījumi notiek gada otrajā pusē, īpaši stāvvados. Vai roņus vajadzētu medīt? Tā ir diezgan liela diskusija. "BIOR" ir pabeidzis roņu aizsardzības plāna izstrādi, un esam paredzējuši vairākus pasākumus. Ir ieviestas kompensācijas par roņu nodarījumiem – gan par sabojātajiem zvejas rīkiem, gan par apēstajiem lomiem. Kompensācijas lielums ir atkarīgs no nozvejas vērtības un lomos apēsto zivju sugas. Par 2019. gada postījumiem komerczvejnieki saņem "sāpju naudu" pat līdz vairākiem tūkstošiem eiro. Kompensāciju var ieguldīt, piemēram, jaunos zvejas rīkos, var mēģināt izmantot tādus linumus, kādus ronis nevar saplēst, var taisīt murdam dubulto tīklojumu, kas aizsargā pret roņiem. Protams, tas neatrisina visas problēmas. Līča piekrastē zvejniekam burtiski ir jāsēž pie murda, lai atbaidītu roni. Ik pa pāris stundām jāpārbauda, un tikai tā var kaut ko noķert.

Mēs arī ierosinām atļaut lomus aizsargājošas medības. Pret to iebilst Pasaules Dabas fonds un vairākas citas organizācijas, bet zvejniekam ir tiesības zināmā attālumā no sava zvejas rīka to aizsargāt un atbaidīt roni. No zinātnes viedokļa pelēkā roņa populācija ir tādā stāvoklī, ka šādas medības varētu atļaut. Bet ir cita problēma: Rīgas līcī ir arī pogainais ronis, kura populācija nav labvēlīgā situācijā, līcī ir tikai ap 1000 šo dzīvnieku, un, tā kā šīs sugas vairošanās ir atkarīga no ledus apstākļiem, pogaino roņu populācija ar laiku varētu izzust klimata pārmaiņu dēļ. Dabas aizsardzības organizācijas bažījas, ka roņu medībās varētu ciest pogainie roņi, tāpēc vajadzētu izslēgt viņu nogalināšanas iespēju. Daži zvejnieki roņus vēlējās medīt jau iepriekš, bet viņiem tas netika atļauts. Uz ūdens šaut nav vienkārši.

Ir viedoklis, ka roņi ietekmē arī mencu populāciju, jo roņa organisms ir saimniekorganisms aknu nematodei, kas nonāk arī mencās, bojā to aknas un izraisa lielas izmaiņas zivju organismā. Tā ir zināma problēma. Bet nav jāraizējas par to, ka mencas izzvejos Krievijas zvejnieki. Krievijai Baltijas jūrā zvejošanas zona ir maza. Baltijas jūrā mencu nārsta rajons ir Bornholma, kas ir ES valstu zvejas teritorija, un šis nārsta rajons ir jānosargā. Bet ļoti samazinās mencu barības, piemēram, grēvju, daudzums. 

Lielā mērā jūra ir izzvejota. Zivju resursus iespaido arī cilvēka uzvedība un rīcība uz sauszemes. Agrāk mūsu piekrastē aļģu daudzums nebija problēma, bet tagad arī pie mums attīstās lauksaimniecība, tā ir pamatīgi intensificējusies, barības vielas nonāk jūrā un veicina aļģu attīstību. Tās patērē skābekli. Nevaru apgalvot, ka šis process tieši ietekmē zivis, taču zvejnieki sūdzas, ka tīkli apaug. Pabijuši vienu dienu jūrā, tie jau ir pilni ar jūras mēsliem. Resursus ietekmē arī klimata pārmaiņas. Parasti rudeņos bija kārtīgas vētras, tās atmirušos mēslus izmeta krastā, notika ūdens pašattīrīšanās. Kādreiz Baltijas jūrā ūdens atjaunojās – kad to iepūta no Ziemeļjūras, ienāca ar skābekli bagātāks un sāļāks ūdens. Tagad tādu spēcīgu vēja pūtienu ir maz, tie ir reti. Ūdens dzidrība Rīgas līcī ir krietni vājāka nekā pirms gadiem 20, 30. Upju notece jūrā ir diezgan liela, Baltijas jūras ūdens kļūst saldāks, kā ezerā. Pagājušā gadsimta 20.–30. gados Latvijas zvejnieki ar stipri primitīvākiem zvejas rīkiem piekrastē nozvejoja 12–13 tūkstošus tonnu zivju gadā, tagad – tik tikko 3000 tonnu. Toreiz zivju bija vairāk, piesārņojuma mazāk. Tādas sugas kā raudas, pliči, plauži, ķīši jūras piekrastē bija reti, tagad – kā ezeros. Ir arī konkurence no invazīvo sugu puses. Ar to visu zvejniekiem jārēķinās un jāmeklē līdzāspastāvēšana apstākļos, kādi ir. Domāju, ka turpmākajos piecos gados nekas krasi neuzlabosies, bet turpināsies iesākušās tendences."

Materiāls tapis ar Latvijas vides aizsardzības fonda atbalstu.