Vīna ražošana kā hobijs

Kā nonācāt pie domas, ka varētu mājās ražot vīnu? 

Viss aizsākās 2015. gadā. Draugi taisīja vīnu no āboliem, mums garšoja, un sapratām, ka mēs arī varētu darīt to pašu, jo rudenī nereti ir tik daudz ābolu, ka īsti nav, kur tos likt. Tomēr neapstājāmies tikai pie ābolu vīna – pienāca pavasaris, izmēģinājām arī bērzu sulas par vīnu uztaisīt. Un sanāca. Tajā gadā mēs daudz eksperimentējām, izmēģinājām veidot vīnu no tām izejvielām, kas bija pieejamas. Vīrs jau smejas, ka tagad vīnu varētu uztaisīt pat no krēsla kājas, jo tiešām izmēģināts ir daudz kas, pat ceriņi. 

Tad draugi un paziņas sāka jautāt, vai šo vīnu varētu arī iegādāties. Mums bija svarīgi, lai viss notiek likuma ietvaros – saimnieciskā darbība ir reģistrēta kā individuālais komersants, tika saņemtas arī licences, lai varētu ražot vīnu. Tā lēnām sākām braukāt uz tirdziņiem. Arī dažādos veikaliņos mūsu vīns ir bijis pārdošanā. Vēl jau, protams, bija pati ražošana.

Svarīgs aspekts ir arī tas, vai vispār vasarā izaug ogas – tās pašas upenes, brūklenes, vai izaug arī āboli, kāda raža ir. Tas viss ir svarīgi, veidojot vīnu, jo, ja nebūs tik daudz brūkleņu, skaidrs, ka nebūs daudz arī paša vīna. Pagājušogad tika ielikts raudzēties brūkleņu vīns, jau pirms dažiem gadiem to izmēģinājām un cilvēkiem garšoja. Tikai brūkleņu vīns ilgi nāk, jo brūklenei kā ogai nepatīk rūgšanas process, un tirdzniecība ir jāplāno nevis uz šo, bet vēl uz nākamo gadu. Ilgi ir jānotur šis, tāpat arī medus vīns – gadu noturējām, likās, ka ir jāgāž ārā, jo negāja pie sirds. Noturējām vēl vienu gadu, mainījās garšu nianses, un cilvēkiem ļoti garšoja. Šobrīd gan neesam ielikuši medus vīnu, tomēr plānojam to izdarīt, sadarbojoties ar vietējiem Mazsalacas biškopjiem. Šogad bija plānots vasarā tepat uz vietas, ražotnē, arī rīkot degustācijas – šobrīd gan neko nevaram solīt, jo nevar zināt, kāda situācija tajā brīdī būs valstī. 

Kādi vīni ir pieprasītākie?

Esam novērojuši, ka latviešiem vispār ļoti garšo saldie vīni, bet gadu gaitā arvien vairāk pieprasījums rodas pēc sausajiem un pussausajiem vīniem. Katram gaume ir citādāka. To parāda arī degustācijas, ko esam rīkojuši. Degustācijās cilvēki mazāk vēlas nogaršot ābolu vīnu, jo tas it kā visiem esot vairāk vai mazāk pieejams, zināms un jau izgaršots, bet es vēlētos oponēt, jo katru gadu vīns iznāk mazliet citādāks un divas pilnīgi identiskas garšas nav. Ir cilvēki, kas nevēlas saldos vīnus – tiem vairāk pie sirds iet bērzu sulu vīns, ko mēs nesaldinām. Tas ir izteikts baltvīns, neuzbāzīgs. Upeņu vīnu arī nesaldinām – dažkārt cilvēki ir izbrīnīti, jo vecmāmiņas upeņu vīns ir bijis salds kā konfekte! Upeņu vīns mums garšo nesaldināts, jo oga no krūma pati par sevi taču nav salda, vai ne? 

Šobrīd jau ir izveidojies neliels klientu loks, kuri zina, kas no mūsu produkcijas viņiem garšo. Tomēr, lai uzrunātu jaunus klientus – it sevišķi tagad, kad nevar piedāvāt nodegustēt, produktam ir jābūt arī skaistam, ne tikai garšīgam. Ja vīns nebūs dzidrs, kā, piemēram, mūsu brūkleņu vīns, ko līdz šim neesam vēl ieguvuši pilnībā dzidru, – tad cilvēki nepirks, lai arī cik labas atsauksmes par to būtu. Kad esam tirdziņos, tad ir citādāk, varam pajautāt, kāds vīns labāk garšo – ja vispār īsti neko nezina par vīnu, piedāvājam tā saukto varavīksni nogaršot. Varavīksne nozīmē no sausākā vīna uz saldāko. Tad pircējs pats var saprast, ka pie viena vīndara viņam garšo saldie vīni, pie otra pussaldie. Ir svarīgi saprast, kādu vīnu vēlies nogaršot, jo, ja sāksi ar vissaldāko, kas mums šajā brīdī ir ķiršu vīns, – pēc tam visi pārējie, ko nomēģināsi, liksies skābi. 

Nedaudz žēl, ka pašlaik nevarēsim piedalīties tirdziņos, jo tur sastopam ne tikai jaunus klientus, bet arī citus vīndarus. Satiekoties varam apmainīties ar kādiem ieteikumiem vai gūt jaunas zināšanas – iepriekš mums rabarberu sula iznāca ļoti duļķaina, un Naukšēnu vīndaris mums ieteica, kā darīt labāk. Tas, iespējams, ir tāpēc, ka mēs neesam reāli konkurenti, jo esam tik maziņi. Šobrīd, kad netiek uz tirdziņiem, daudzi mazie uzņēmumi, ne tikai vīndari, cīnās par izdzīvošanu, ja tas ir maizes darbs. Mums tas ir hobijs.  

Redzēju, ka piedalāties arī akcijā #atbalstivietējos, piedāvājot savu produkciju. Kā sapratāt, ka vēlaties to darīt? 

Tā kā nesanāk piedalīties tirdziņos, šī ir iespēja, kā realizēt savu produkciju, kas šajos apstākļos citādi nebūtu iespējama. Skaidrs, ka nebūs ļoti liels apgrozījums, bet cilvēki, kuriem garšo mūsu produkcija, arī cenšas iegādāties mūsu vīnus. Šāda akcija ir svarīga, jo tā ir informācijas apmaiņa. Cilvēki varbūt nezina, ka kāds tepat uz vietas kaut ko audzē, ražo un pārdod. Varam arī ieraudzīt, no kura, piemēram, dārzeņus vai olas var pasūtīt, jo tirgus šobrīd nestrādā. Arī mēs paši iespēju robežās cenšamies atbalstīt vietējos – piemēram, svētdienās pasūtām ēdienu no Mazsalacas novada ēdināšanas uzņēmuma «Ēdiendaris». Saprotu, ka ne visiem ir tāda rocība, lai to darītu, tomēr, ja ir iespējams, ir jāatbalsta vietējie uzņēmumi un produkti.

INGA UN HARIJS ROKPEĻŅI vasaras tirdziņā. Ārijas Romanovskas foto