Viesturskolas patriote
Valmieras Viestura vidusskolas pasniedzēja LĪVIJA KRAUKLE ir skolotāja, kura gadu gaitā iemantojusi cieņu skolēnu acīs, vienmēr smaidīga un dzīvespriecīga. Līvijai ir vairāk nekā 40 gadu pieredze skolotājas darbā. Visu savu pedagoga karjeru viņa pavadījusi vienā skolā — Viesturos.
Kā jūs jūtaties pavasarīgi mānīgajā laikā?
Jūtos labāk nekā jebkad agrāk. Iemesls tam varētu būt mana nepilnā darba slodze. Gulēt ejot, varu noskaitīt dienas plānu, kurai klasei kas būs jādara. Jūtos kā cilvēks, nevis robots. Esmu strādājusi dienā no pirmās līdz desmitajai stundai. Tagad strādāju kā Dānijas skolotājs ģimnāzijā. Mans angļu kolēģis tur strādā 16 stundas nedēļā.
Salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm Latvijas skolotājiem ir diezgan liela pārslodze?
Ir liela pārslodze, bet ir jāstrādā, ja grib maizes kumosu mazliet biezāku, grib kādreiz uz teātri aizbraukt, parūpēties par ģimeni. Nevar iztikt ar vienā slodzē nopelnītu naudu.
Kā ir mainījies jūsu skatījums uz skolēniem, kopš pirmo reizi uzrunājāt klasi skolotājas godā?
Sāku darbu Viesturos tūlīt pēc universitātes. Visu laiku esmu bijusi nešpetna, tāda pati esmu arī tagad, bet uz skolēniem skatos mazliet citādi. Daudzus gadus strādāju tikai vidusskolas posmā, tas tomēr ir atšķirīgi no tā, kā mācīt skolēnus no pirmās līdz divpadsmitajai klasei. Pieredzes nolūkos esmu strādājusi arī bērnudārzā. Jaunieši tagad vairāk domā par sevi. Laikos, kad braucām uz kolhozu, mēs bijām saliedētāki, sirsnīgāki, izpalīdzējām cits citam. Mēnesis kolhozā bija ļoti skarbs — pa dubļiem kartupeļu laukā, linu tīrumā. Toreiz mēs novērtējām nopelnīto mazo naudiņu, tagad jums par to smiekli nāktu. Nopelnījām tik daudz, ka varējām braukt ekskursijā uz Ļeņingradu, izbraucām arī Maskavu. Mums pietika ceļam un naktsmītnēm. Darba sūrums bija laba dzīves skola.
Varētu teikt, ka mūsdienu jaunatne ir mazliet izlutināta. Viņiem nav bijusi nepieciešamība iet cauri kolhozam un sūrajiem darbiem...
Rudeņos no sava skatu torņa (skats no klases logiem paveras uz skolas pagalmu — aut.) skatos, kā notiek lapu grābšana. Vai mēs protam grābekli rokās noturēt?! Mums ir daudz spēcīgu jauniešu, kas dārzniecei varētu iet palīgā, bet ko saka bērnu aizsardzības inspektori? Visas zināšanas skolas solā mēs mācāmies, bet vai mēs iemācām dzīves skolu? Visu izdarām jauniešu vietā, vecāki bērnus atved līdz skolas durvīm, bet patstāvība netiek iemācīta. Domājams, ka teātra klase ir nostādīta citādā pozīcijā, jo pašiem ar daudz ko jātiek galā. Visiem tas noteikti nav viegli, bet viņiem tā ir laba dzīves pieredze.