Vienu drosmīgu cilvēku Latvijai!
Reiz kāds cilvēks esot lielījies, ka nogriezis lauvam — cilvēkēdājam asti ar kabatas nazi. Uz jautājumu, kāpēc viņš nav nogriezis galvu, cilvēks atbildējis, ka to kāds jau esot izdarījis pirms viņa. Morāls gļēvums ir vīrišķības sabrukums, bet drosme ir viena no augstākajām dvēseles vērtībām, tikumiem. Tā ir spēja savam «es gribu» pretim nolikt «tā ir pareizi», tikums, kas ļauj mums rīkoties pareizi, neskatoties uz mūsu bailēm un iespējamiem zaudējumiem.
Drosme ir spēja sastapties un tikt galā ar bīstamām, sarežģītām situācijām. «Drosme nozīmē būt gatavam ļaut sevi nogalināt, nekā noliegt Kristu vai ļaut grēkam grēkot,» sacījis kāds 20. gadsimta Romas katoļu teologs. Kristiešiem tā nav galējā traģēdija, jo viņi skatās uz «mājokli, kas nav rokām taisīts, bet mūžīgs debesīs». Martīrijs vienmēr ir augstākais pārbaudījums ticības drosmei. Tā mācītājs Ansis Bīlenšteins (1863 — 1919) saviem nogalinātājiem varēja sacīt: «Ar manām miesām variet darīt kā gribat, bet mana dvēsele tūlīt būs paradīzē.» Savukārt Valmiermuižā dzimušais mācītājs Konstantīns Ūders (1870 — 1919), kurš tika nogalināts Vecgulbenē, saviem šāvējiem, kad tie ar pirmo reizi šaujot netrāpīja, sacīja: «Mērķējiet pareizi, eņģeļi gaida uz mani.»
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv