Vienīgā gaisma, vienīgā maize, vienīgais ceļš
Katru gadu, ejot cauri Adventa laikam un tuvojoties Kristus dzimšanas svētkiem, es ieskatos sevī, cilvēkos, situācijās, notikumos, laikmeta ainās, pasaules ziņās. Katru gadu šis laiks ienes manī dziļas skumjas par ievirzēm pasaulē. Nākas konstatēt, ka pasaulē atkal noiets solis tālāk no Dieva nekā pagājušo gadu.
Piemēram, nesen sastaptā ziņa par diskusijām Anglijas sabiedrībā — vai novēlēt priecīgus Ziemsvētkus ir vai nav citu cilvēku jūtu aizskaršana un diskriminācija. Tāpat aizliegums Kristus dzimšanas svētku laikā kinoteātrī izrādīt video ar lūgšanu «Mūsu Tēvs debesīs». Vēl viens ķieģelītis Bābeles tornī, kur pakāpties, lai parādītu Dievam pigu. Šis tornītis gadu no gada paaugas savādā dažādu pasaules cilvēku kopdarbībā. Un runa jau nav par to, ka daudzi nedzīvo Anglijā, bet runa ir par to, ka daudzos dzīvo «šāda Anglija». No otras puses — katru gadu ir neizsakāms prieks un atvieglojums par pašu Kristu, par Viņa nākšanu. Arvien vairāk izjūtu Viņu kā tiešām vienīgo gaismu šai pasaulē, vienīgo maizi, kas pabaro dvēseli, vienīgo ceļu, kuru ir vērts mērot cauri visai dzīvei tās klupienos un augšāmcēlumos, tās nezināmajos pagriezienos. Ja cilvēku vēlējumi piepildītos, mēs dzīvotu pavisam citā pasaulē. Vēlējumi diezgan ātri aizmirstas. Šajā laikā es gribu nevis vēlēt, bet aicināt cilvēkam saprast, ko viņš tiešām vēlas savā esamībā, aicinu lūgt Dievu, meklēt Dievu, lasīt Bībeli, attīrīties no grēka, atrast mieru un gaismu, un arī sevi pašu ticībā uz Kristu. Tad visu lietu jēga pati atnāks, tā nebūs jāvēl.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv