Viedokļi

An­tons Ben­ja­miņš:

— Es­mu Lat­vi­jā dzi­mis, tad il­gus ga­dus pa­va­dī­ju sve­šu­mā, bet nu jau 14 ga­dus es­mu dzim­te­nē un dzī­vo­ju Maz­sa­la­cas pu­sē. Šeit man al­laž ir liels prieks vē­rot Nel­li­jas Nur­mi­kas bez­ga­lī­go ener­ģi­ju, kas vi­sus mūs tur ko­pā kul­tū­rā. Tur­klāt lau­ku no­va­dā, kur cil­vē­ki cits no ci­ta dzī­vo tā­lāk, šis darbs ir ne­sa­lī­dzi­nā­mi grū­tāks ne­kā pil­sē­tā.

Pirms­vē­lē­ša­nu ner­vo­zi­tā­te no­stip­ri­na saim­nie­cis­ko ne­pa­tik­ša­nu uz­tu­rē­to sa­bied­rī­bas po­li­tis­ko pe­si­mis­mu. Tā­pēc esam jau aiz­dzī­vo­ju­šies tik tā­lu, ka lie­la da­ļa pil­so­ņu šķiet pār­lie­ci­nā­ti, ka Lat­vi­jā vē­lē­ša­nas ir ie­spē­jams fal­si­fi­cēt.

Ša­jā sau­lē es­mu no­dzī­vo­jis vai­rāk ne­kā 70 ga­du un ta­gad, ga­ta­vo­jo­ties 10. Sa­ei­mas vē­lē­ša­nām, pār­ņem ne­zi­ņa, kā lai iz­glābj šo val­sti no tā pos­ta, ku­rā tā sa­vos pē­dē­jos 20 ne­at­ka­rī­bas ga­dos ir no­nā­ku­si. Mū­su līdz­ši­nē­jie po­li­ti­ķi sa­vas dar­bī­bas vai bez­dar­bī­bas dēļ šo val­sti tik tā­lu ir no­ve­du­ši. Par no­da­rī­to ne­viens gan nav at­vai­no­jies, jo ne­kā­du at­bil­dī­bu ne­jūt. No­zie­gu­ma nav, īpa­ši pēc Lat­vi­jas li­kum­do­ša­nas, ko pa­ši Sa­ei­mā sē­dē­tā­ji pie­ņē­mu­ši. Ir ti­kai iz­zag­ta, iz­lau­pī­ta un iz­pār­do­ta valsts. Ta­gad līdz­ši­nē­jie po­li­ti­ķi at­kal rau­jas pie va­ras, kau­nu par no­da­rī­to ne­jū­tot, kāpj tri­bī­nēs un, acīs ska­to­ties, so­la ne­re­ā­las lie­tas. Vai tie­šām Dievs šiem cil­vē­kiem at­ņē­mis kau­na sa­jū­tu?

Vē­lē­ša­nu re­for­mas bied­rī­ba sa­dar­bī­bā ar Vid­ze­mes Augst­sko­lu un mū­su re­dak­ci­ju rī­ko­ja pirms­vē­lē­ša­nu dis­ku­si­ju.

Kas no­tiek Val­mie­rā?

Pa­dom­ju lai­kā Val­mie­ras ga­ļas kom­bi­nā­tam pie­de­rē­ja īpa­šums Val­mie­rā, Pi­o­nie­ru ie­lā 1, — ta­ga­dē­jā Lu­cas ie­lā 2. Šis īpa­šums sa­stā­vē­ja no Pār­ti­kas rūp­nie­cī­bas arod­sko­las ēkas ar tai pie­de­ro­šo mal­kas šķū­ni, 9 dzī­vok­ļu dzī­vo­ja­mās mā­jas ar tai pie­de­ro­šo mal­kas šķū­ni.

Kad Lat­vi­ju at­brī­vo­ja no pa­dom­ju va­ras, ga­ļas kom­bi­nāts to vi­su no­de­va Val­mie­ras paš­val­dī­bai.

Attēlā: BEZ ŠĶŪNĪŠIEM. Valmierā, Lucas ielā 2a, dzīvo vairākas ģimenes. Māju sākotnēji bija paredzēts nojaukt. Par teritorijas lielākās daļas, kā arī ēku un būvju īpašnieku privatizācijas rezultātā kļuva Vācu kultūras biedrība. Tagad ar tiesas lēmumu privatizācijai tiek nodota arī dzīvojamā māja, bet tās iedzīvotāji nu palikuši bez malkas šķūnīšiem.

10. Sa­ei­mas vē­lē­ša­nās ir vē­ro­jams acīm­re­dzams pro­gress — pro­tams, ja mēs tās vēr­tē­jam ti­kai pēc da­žiem tī­ri kvan­ti­ta­tī­viem un pil­nī­gi for­mā­liem sta­tis­ti­kas rā­dī­tā­jiem, no ku­riem gal­ve­nais ir tām pie­teik­to kan­di­dā­tu skaits. To­mēr for­mā­lo pro­gre­su pat­la­ban ne­drīkst uz­ska­tīt par maz­sva­rī­gu, it īpa­ši, ja ne­uz­la­bo­jas pa­ti po­li­ti­kas un tās īs­te­no­tā­ju kva­li­tā­te.

Par­la­men­ta vē­lē­ša­nām nā­kot aiz­vien tu­vāk, bū­tu vie­tā at­ce­rē­ties kā­du sva­rī­gu ni­an­si — at­bil­di uz jau­tā­ju­mu, ko tad mēs īs­ti vē­lē­sim, ja vē­lē­sim. Bet vē­lē­sim li­kum­de­vē­jus. Valsts aug­stā­ko li­kum­do­ša­nas va­ru. Tam­dēļ jau par­ti­jas arī rak­sta sa­vas priekš­vē­lē­ša­nu pro­gram­mas, lai ie­zī­mē­tu tās mai­ņas li­kum­do­ša­nā, kas, pēc vi­ņu do­mām, no­dro­ši­nās valsts at­tīs­tī­bu.

Au­gus­tā mūs sa­gai­dī­ja pār­stei­gums — straujš grau­du ce­nu kā­pums pa­sau­les tir­gos. Lie­lā mē­rā sau­su­ma un uguns­grē­ku dēļ to iz­sau­ca Krie­vi­jas val­dī­bas lē­mums par grau­du eks­por­ta aiz­lieg­ša­nu. To­mēr si­tu­ā­ci­jas iz­rai­sī­ša­nā ne­var ne­no­liegt arī kā­das spe­ku­la­tī­vas ak­ti­vi­tā­tes. Kvie­ši ir tā­da vis­pa­sau­les pre­ce, ko da­žā­dās bir­žās bie­ži vien tir­go ti­kai uz pa­pī­ra, un tā­pēc ce­nu svār­stī­bas var būt diez­gan ie­vē­ro­ja­mas.

Jau pēc da­žām ne­dē­ļām būs klāt tas brī­dis, kad da­žā­du vie­dok­ļu, re­klā­mu un PR ak­ci­ju ie­spai­do­tais vai si­tu­ā­ci­jā ie­dzi­ļi­nā­jies do­mā­jo­šais vē­lē­tājs me­tīs ur­nā sa­vu lē­mu­mu. Sa­jū­tot pil­so­nis­ku pie­nā­ku­mu vai «pri­ko­la pēc» me­tīs arī tā­di, kas nav ne do­mā­ju­ši, ne re­klā­mas ska­tī­ju­šies un var­būt la­bā­ka­jā ga­dī­ju­mā dzir­dē­ju­ši kā­du drau­gu sa­ru­nu par po­li­ti­ku. Kā­da ir at­bil­dī­ba par sa­vu bal­so­ju­mu mūs­die­nu at­vēr­ta­jā pa­sau­lē? Ne­kā­da, jo ne­viens jau šeit ne­vie­nu ne­spiež dzī­vot — no­bal­so, par ko gri­bi, ie­kāp kā­dā «flik­ma­šī­nā» un li­do, kur sau­le spo­žā­ka un put­ras šķī­vis pil­nāks, lai ar to val­sti un pa­li­cē­jiem no­tiek kas no­tik­dams. Šā­dā si­tu­ā­ci­jā muļ­ķī­šu lo­mā no­nāk tie, kas uz­ska­ta Lat­vi­ju par sa­vām vie­nī­ga­jām mā­jām un kas ne­kad ne­beigs ce­rēt un ti­cēt, un ga­lu ga­lā arī kaut ko da­rīt, lai šeit kaut kas mai­nī­tos uz la­bu.

Pēdējā laikā sarosījušies pretlatviskās ideoloģijas frontes cīnītāji. Reizumis viņi pārspēj pat Jozefu Gebelsu. Plūst melu un izdomājumu straumes par Latviju un latviešiem. Viņu vēsture esot jāpārraksta, jo tās izpratne esot paradokss. Nonāk pat līdz latviešu iedzimtībai, tās negatīvā loma esot ievērojama. Tā režisors Pēteris Krilovs (skat. KD, Diena, Nr. 32, 2010) nonāk ievērojamās pretrunās, apjūk un saminstinās - iedzimtība zudīšot, ja latviešu vēsturi pārrakstīšot un viņi tikšot pāraudzināti. Man kā iedzimtības teorijas labam pazinējam par apbēdinājumu profesoram ir jāsaka - iedzimtību ar vienkāršu vēstures pārtaisīšanu nevar mainīt.

Kā Ulmanis Dombrovskim baušļus mācīja (3. septembrī): Jā, noskatoties šīs debates, ar nožēlu jākonstatē, ka arī es būšu viens no tiem vēlētājiem, kas aizies uz vēlēšanām, bet savu aploksni iemetīs tukšu. Ļoti nožēlojami ir skatīties, kā kungi, kā nu mācēja, nekompetenti locījās katra jautājuma sakarā. Tā vispirms jau ir necieņa pret vēlētāju, jo viņiem liekas, ka ar tukšu populismu, kā visus šos 20 gadus, viņi atkal iestūrēs Saeimā. PLL pārstāvētais G. Ulmanis bija ārpus konkurences, jo, cienot šī vīra gadus, viņam tiešām vajadzētu pelnīti baudīt vecumdienas. Par Dombrovski un "Vienotību" arī tā kā būtu skaidrs, tas, kas vienreiz ir tautu uzmetis, to var izdarīt atkal. Zemnieki ir izvēlējušies labu āķi Lembergu, kas palīdzēs viņiem iekļūt Saeimā un iegūt pietiekami daudz balsu, bet, kad tas būs izdarīts, no Lemberga vairs nebūs ne vēsts, kā pagājušajās vēlēšanās. Tas kā Latvijas glābējs "zaļajiem" ir labs āķis. Tēvzemieši ir izvēlējušies jaunus partnerus, kam gribētos noticēt, bet sarunas parādīja, ka tur pārsvarā dominē skaisti saukļi, un kur ir garantija, ka aiz tiem ir arī segums? Par SC neriskētu balsot, gribu dzīvot latviskā Latvijā. Domāju, ka daudzi vēlētāji ir tādas pašas dilemmas priekšā.

Nesen tika izteikts Valsts prezidenta stratēģiskās analīzes komisijas vadītāja Roberta Ķīļa vērtējums, ka pat brīdi pirms 10. Saeimas vēlēšanām nevienai no kandidējošajām partijām vēl nav skaidras nodokļu politikas. Secinājums izdarīts no tā, ka nevienas partijas pārstāvji neesot spējuši atbildēt uz konkrētiem jautājumiem, kādas pārmaiņas nodokļos plāno deputātu kandidāti, kad tiks pie lemšanas Saeimā. R. Ķīlis pieļauj, ka tas skaidrojams ar zināšanu trūkumu, un satraucas: - Jautājums, vai tā nav arī citās jomās? Ja tā ir, tad esam pamatīgās ziepēs.

Sabiedrību nesen sasniedza bijušā Romas katoļu baznīcas arhibīskapa Jāņa Pujata izteikumi, ka visās Latvijas skolās vajadzētu ieviest Bībeles mācību no 1. līdz 12. klasei. Šāds ierosinājums ir kas jauns, līdz šim lielākais, ko izglītības jomā panākusi Katoļu baznīca, bija ticības mācības kā izvēles priekšmeta (otra izvēle - ētika) iekļaušana 1. - 4. klases skolēnu mācību programmā. No ticīgo skatpunkta viss ir vienkārši: Bībeles mācībai - jā! Kas gan varētu būt jaukāk, ja arī citi tiktu iepazīstināti ar to, kam tic viņi.

Lato Lapsam, laižot tautā "skandalozos" un "sensacionālos" Aināra Šlesera atmaskojumus, nāksies kārtējo reizi pārliecināties, ka viņš ir saucēja balss tuksnesī. Viedoklis par "buldozeru" nemainīsies ne tiem, kas viņu nīst, ne arī tiem, kas cer piedzīvot enerģisko solījumu piepildīšanu. Vieni tāpat nebalsos, otri tāpat nobalsos.

Patiesas demokrātijas uzskatāmākais un vienlaikus amizantākais apliecinājums ir dažādu dīvaiņu, hronisku neveiksminieku un politisku ākstu netraucēta iesaistīšanās cīņā par valsts varu: tiesības piedalīties ir garantētas katram, bet rezultāts - vien cilvēkiem, kas tiešām pārstāv kaut cik vērā ņemamu sabiedrības daļu.

Priekšvēlēšanu kaislības turpina pieņemties spēkā, sitot aizvien augstākus viļņus. Tagad jau partijas un to aktīvākie atbalstītāji ķērušies pie tādas inteliģentas nodarbes kā konkurentu reklāmu apkarošana: raujas sviedriem vaigos, lipinot virsū konkurentu attēliem savas fizionomijas bildi vai nīdējot ārā šamo reklāmas, lai to vietā novietotu savējās.

Saeima pirmajā lasījumā atbalstījusi grozījumus Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likumā, paredzot atļaut pārvaldniekam bez atsevišķa pilnvarojuma izmantot dzīvojamās mājas vai dzīvokļu īpašnieku uzkrājumus parādsaistību segšanai. Patiesībā mūsu apsaimniekotāju biedrības jau sen to dara - lai pilnībā norēķinātos par siltumu, auksto ūdeni utt., aizņemamies no apsaimniekošanas naudas, ko samaksājuši pārējie dzīvokļu īpašnieki. Savukārt parādniekiem, kam šādā veidā tiek piešķirts aizdevums, iestājas 10 % līgumsoda saistības.

"Pastāvēs, kas pārvērtīsies!" Kultūras ministra padomnieks Egīls Šēfers mīl citēt Raini. Laikam tas tādēļ, ka trūkst pamatotākas argumentācijas mūzikas skolu reformai. Rainim nevar nepiekrist, jo tik tiešām visus šos gadus mūsu valstī valda ("pastāv") gandrīz vieni un tie paši cilvēki, kas prot labi "pārvērsties" jeb mainīt savu kažoku uz visām pusēm. Arī kultūras ministrs "pastāv", jo mainīja savu partijas piederību. Bet svarīgāka par pastāvēšanu mūsu nemitīgo reformu valstī būtu nepieciešama attīstība, ko dod stabilitāte likumdošanā, uzstādījumos un mērķos.

Latvijas Rakstnieku savienība jau kopš 1965. gada, kad tika svinēta Raiņa simtgade, septembrī rīko Dzejas dienas. Šogad iecerēti daudzi pasākumi, arī Valmierā, Mazsalacas novadā un citur mūspusē. Latvijā Dzejas dienas sāksies jau rīt.

Dzejnieks un aktieris JURIS HELDS:

Jau pierasts, ka dažādākie pētījumi un aptaujas parāda zemo uzticamības līmeni Latvijas politiskajām partijām un Saeimai. Pēdējie pētījumi rāda, ka politiskajām partijām uzticas aptuveni 7 - 5 % iedzīvotāju, Saeimas deputātiem - aptuveni 9 %. Viens no neuzticēšanās iemesliem ir mūsu politiķu salīdzinoši biežā politiskās piederības maiņa.