Vēsture jāzina, jo no tās var mācīties!

18. augustā sociālistiskās nometnes Varšavas līguma valstis pieņēma lēmumu ievest karaspēku Čehoslovākijā, lai «nodrošinātu mieru un kārtību». Čehus un slovākus nacisma atdzimšanā gan PSRS nevainoja – tas atšķirībā no Ukrainas.

1968. gada sākumā par Čeho­slovākijas Komunistiskās partijas 1. sekretāru kļuva Aleksandrs Dubčeks no Slovākijas. Viņš bija pārliecināts komunists, taču uzskatīja ka valstī nepieciešamas reformas – sākās mēģinājums radīt «sociālismu ar cilvēcīgu seju». Parādījās brīvā tirgus iezīmes, valsti atvēra starptautiskajai konkurencei. Notika vispārēja sabiedrības demokratizācija, vasarā tika atcelta cenzūra. Lieki pieminēt, ka notiekošo atbalstīja lielākā daļa čehu un slovāku, reformām sekoja līdz praktiski visās sociālistiskā bloka valstīs. Parādījās cerības, ka komunistiskais režīms var mīkstināties. Vajadzētu atcerēties, ka divdesmit gadus vēlāk Mihaila Gorbačova līdzīgas reformas noveda pie visas sociālistiskās sistēmas un arī PSRS sabrukuma.