Veselība un labklājība

Lat­vi­jā jo­pro­jām ir krī­ze, un dau­dzi ve­cā­ki ko­pā ar bēr­niem vai bez vi­ņiem at­ro­das ār­ze­mēs. Ja ve­cā­ki aiz­brau­ku­ši vie­ni, bēr­na at­tīs­tī­bā var ras­ties zi­nā­mas pro­blē­mas, tā­dēļ si­tu­ā­ci­jai se­ko so­ci­ā­lie un bā­riņ­tie­su dar­bi­nie­ki.

Vai­cā­ta par sa­vas no­za­res gal­ve­na­jiem dar­biem pa­gas­tā, Ma­tī­šu so­ci­ā­lā dar­bi­nie­ce Rudīte Ādamsone sa­ka: — Pa­bal­sti un pa­bal­sti vien. Cil­vē­kiem nav mal­kas, pra­sa pa­bal­stu. Ne­iz­nāk ga­ran­tē­tais iz­ti­kas mi­ni­mums, at­kal pra­sa pa­bal­stu...

Maz­sa­la­cas slim­nī­cas di­rek­tors, ģi­me­nes ārsts Ed­gars Gran­dāns mie­rī­gi se­ci­na: ve­se­lī­bas mi­nis­tra ne­se­nā vi­zī­te no­ri­tē­ju­si mier­mī­lī­gā gai­sot­nē: — Mums sen vairs nav ko īsi­nāt. Pa­zi­ņo­ju­mus par slim­nī­cas slēg­ša­nu sa­ņē­mām ne­pār­trauk­ti — no 2000. ga­da! — līdz bē­dī­ga­jai vēs­tij, ka 2009. ga­da 1. sep­tem­brī valsts ar no­lem­ta­jiem sta­ci­o­nā­riem to­mēr pār­trauc sa­vu sa­dar­bī­bu. Esam rū­dī­ti, vien­mēr esam zi­nā­ju­ši: lai no­tu­rē­tos, va­ram pa­ļau­ties ti­kai uz se­vi.

Jau rak­stīts, ka pirms Zie­mas­svēt­kiem Zi­lā­kal­na bēr­nu un jau­nie­šu die­nas cen­tra ap­mek­lē­tā­ji bi­ja sa­ga­ta­vo­ju­ši skais­tu dā­va­nu ve­cā­kiem, pa­gas­ta ie­dzī­vo­tā­jiem un sev — mu­zi­kā­lu uz­ve­du­mu Kaz­lē­ni­ņi un vilks. Dau­dza­jiem spē­lēt­gri­bē­tā­jiem ie­ju­tī­gi pa­lī­dzē­ja cen­tra va­dī­tā­ja sko­lo­tā­ja Ilo­na Ber­ga.

Kad 22. mar­tā Val­mie­rā dur­vis vē­ra SIA Cē­su ra­jo­na zob­ārst­nie­cī­bas po­li­klī­ni­ka struk­tūr­vie­nī­ba, skep­ti­ķu ne­trū­ka, li­kās, Val­mie­rā jau tā ir pie­tie­ka­mi daudz zob­ār­stu. Bet cēs­nie­ku ini­ci­a­tī­vai ne ma­zāk bi­ja arī at­bal­stī­tā­ju, jo dau­dzi il­gus ga­dus bi­ja ju­tu­ši mū­su spe­ci­ā­lis­tu pat šer­po at­tiek­smi pret jau­niem pa­cien­tiem.

Svē­tī­gi sta­ro­jot ad­ven­tes sve­cei, ap­lie­cī­bas par to, ka kļu­vu­ši zi­no­šā­ki, sa­ņē­ma as­to­ņi Val­mie­ras pa­gas­ta ve­cā­ki, kas no sep­tem­bra ap­mek­lē­ja bēr­nu emo­ci­o­nā­lās au­dzi­nā­ša­nas mā­cī­bu gru­pu.

ANO pa­slu­di­nā­tā Starp­tau­tis­kā cil­vē­ku ar in­va­li­di­tā­ti die­na — 3. de­cem­bris — šo­gad Val­mie­ras in­va­lī­du bied­rī­bā «At­spē­riens» un Val­mie­ras bēr­nu un jau­nie­šu in­va­lī­du bied­rī­bā «Sau­lī­te» ti­ka sa­gai­dī­ta ar hu­mā­nā pa­lī­dzī­bas sū­tī­ju­mu no starp­tau­tis­kās lab­da­rī­bas or­ga­ni­zā­ci­jas «Ce­rī­bu zvaig­zne» (Star of Ho­pe. www.sta­rof­ho­pe.org), ku­ras centrs at­ro­das Zvied­ri­jā.

Daudz­ko mums pa­sa­ka avī­zes la­sī­tā­ji, ie­dzī­vo­tā­ji. Viens no ie­ro­si­nā­ju­miem bi­ja pa­stās­tīt par Tri­kā­tas dok­to­rā­ta ār­sti INESI VERŠELO. Ar vi­ņu tie­ka­mies Tri­kā­tas pa­gas­ta cen­tra ga­rā­kās mā­jas ot­ra­jā stā­vā — dok­to­rā­tā.

Treš­dien Bo­ri­sa un Inā­ras Te­te­re­vu fonds pie­šķī­ris vai­rāk ne­kā 16 tūk­sto­šus la­tu zie­do­ju­mu zu­pas vir­tuv­ju at­bal­stam Lat­vi­jā. Zie­do­jums tiks iz­man­tots, lai vi­sos re­ģi­o­nos no­dro­ši­nā­tu zu­pas vir­tuv­ju dar­bī­bu — ap­mak­sā­tu to ko­mu­nā­los rē­ķi­nus un pa­lī­dzē­tu ie­gā­dā­ties pār­ti­kas pro­duk­tus.

Kā­da ok­tob­ra die­na ār­stei Gai­dai Šmi­tei šo­gad bi­ja īpa­ša — bei­dza­mā dar­ba die­na Vid­ze­mes slim­nī­cā. Tik­pat īpa­ša, cik pir­mā pirms 37 ga­diem, kad jau­nā la­bo­ra­to­ri­jas ār­ste ti­ka pie­ņem­ta dar­bā Val­mie­ras slim­nī­cā. Jau pēc pie­ciem ga­diem dak­te­rei Šmi­tei ti­ka uz­ti­cēts va­dīt la­bo­ra­to­ri­ju. Vi­ņa to da­rī­ja 14 ga­dus, bet bei­dza­mos as­to­ņus at­kal bi­ja la­bo­ra­to­ri­jas ār­ste.

Jau gads, kopš Val­mie­rā, Rī­gas ie­lā 47a, at­ro­das Vid­ze­mes re­ģi­o­na ne­at­lie­ka­mās me­di­cī­nis­kās pa­lī­dzī­bas (NMP) die­nes­ta dis­pe­čer­centrs, te ik die­nas dis­pe­če­ri sa­ņem vi­dē­ji 150 zva­nus — pa­lī­gā sau­cie­nus pēc āt­ra­jiem no Lim­ba­žu, Val­kas, Val­mie­ras, Cē­su, Ma­do­nas, Gul­be­nes, Bal­vu un Alūk­snes bi­ju­šā ra­jo­na ie­dzī­vo­tā­jiem. No Val­mie­ras iz­sau­ku­mos tiek di­ri­ģē­tas 33 Vid­ze­mes re­ģi­o­na mo­bi­lās me­di­ķu bri­gā­des, Val­mie­rā bā­zē­tas trīs.

Reiz, cie­mo­jo­ties Val­mie­ras pan­si­o­nā­ta ēkā Kau­gu­ru ie­lā, pa­ma­nī­ju di­vus smai­dī­gus pui­šus. Ie­in­te­re­sē­jos, ko jau­nie cil­vē­ki tur da­ra. Iz­rā­dī­jās, abi ir pan­si­o­nā­ta pa­vā­ri. Zig­mārs Jes­ke un Dai­ris Te­te­ris ir rū­jie­nie­ši. Pro­fe­si­ju ie­gu­vu­ši Val­mie­rā, tie­sa, katrs sa­vā mā­cī­bu ie­stā­dē — Pār­ti­kas ra­žo­tā­ju vi­dus­sko­lā un Val­mie­ras 36. arod­vi­dus­sko­lā.

Ģi­me­nes ār­ste Inese Skujiņa Nauk­šē­nu no­va­dā strā­dā jau 26 ga­dus, snie­dzot ap 1000 nauk­šē­nie­šiem valsts pa­re­dzē­tos ģi­me­nes ār­sta pa­kal­po­ju­mus. Sa­vu pri­vāt­prak­si vi­ņa veic pa­gā­ju­šā gad­sim­ta trīs­des­mi­ta­jos ga­dos uz­cel­tā dok­to­rā­tā, ko sa­vu­laik uz­cē­lis kāds ārsts. Kā dok­to­rāts ēka sa­vu dar­bu Val­mie­ras slim­nī­cas pa­spār­nē tur­pi­nā­ja arī pēc ka­ra. Ta­gad ēka pie­der paš­val­dī­bai, kam tiek mak­sā­ta tel­pu īre. Ēkā pa­cien­tus pie­ņem arī zob­ārsts, un te at­ro­das ap­tie­ka.