Vēl reizi aizskriet līdz Isikula ezeram
Ilggadējais sporta skolotājs ELMĀRS GULBIS pērnajā rudenī nosvinēja 90 gadu jubileju. Pārsteigumiem bagāts bija arī viņa dāvanu grozs – atzinība Goda valmierieša izskatā no Valmieras pilsētas, kurai viņš ziedojis jau 47 darba gadus no savas dzīves, un tos turpina krāt joprojām, trīs reizes nedēļā vadot šaha pulciņu Valmieras Pārgaujas ģimnāzijā, un Latvijas lepnuma balva nominācijā Skolotājs. Lielāko dāvanu gan Elmārs ir sagādājis pats sev, neskatoties uz solīdo vecumu joprojām turpinot kopt gan savu fizisko, gan garīgo labsajūtu – vismaz trīs reizes nedēļā skrienot un mācot bērniem grūtāko no prāta spēlēm – šahu.
Varat tā uz aci uzreiz pateikt – no šī bērna sanāks vai nesanāks šahists?
Diezgan grūti to tā pateikt. Parasti ir tā – tie, kuriem mācībās veicas, tie arī šahu labi pieprot. Šahs attīsta loģisko domāšanu.
Man gan ir tāda sajūta, ka šahs jauniešu vidū kļūst arvien nepopulārāks.
Tāda tendence ir, jo ir ļoti daudz citu interešu. Bērniem arī ir grūti noturēt uzmanību tik ilgi, cik šī spēle prasa. Un ja vēl nesanāk…
Kādā vecumā bērni pie jums uz pulciņu atnāk?
13 – 14 gadu vecumā, no 7. klases. Tas gan ir stipri par vēlu, vajadzētu sākt krietni agrāk.
Vēl ir tā dzirkstele mācīt šo spēli?
Jā, noteikti. Ir liels gandarījums, ja viņiem izdodas. Drīz sāksim gatavoties Vidzemes zonas turnīram, varbūt kāds tiks arī uz Rīgu. Pērn tas izdevās Klaudijai Emīlijai Roķei un Aleksandram Kalniņam. Man ir liels prieks par Aleksandru, kurš pērn atnāca no Sedas skolas. Ārkārtīgi gudrs, centīgs, ātri visu uztver. Sedā viņam nebija turnīru prakses. Es tā iedomājos, ja viņš būtu dzīvojis Rīgā, iespējams, būtu jau meistars.
Vai pats arī mēdzat uzspēlēt šahu, piemēram, sacensībās?
Neiznāk jau tā laika. Agrāk vasarās, kad notika visi turnīri, man laukos, kad tēvs vairs nevarēja, bija galvenā strādnieka loma. Bija laiki, kad bija sešas darba dienas – sestdienā arī bija darba diena.
Toties laiks atrodas skriešanai, turklāt ar labiem panākumiem darāt to arī veterānu sacensībās.
Tādās piedalos jau kādu sesto gadu. Es jau tāpat skraidīju, un reiz vieglatlētikas treneris Raitis Ravinskis mani uzrunāja, vai es negribot startēt arī sacensībās. Aizbraucu, iepatikās – tur tādi paši kā es. Ir jau arī prieks, ka vēl kaut ko varu.
MĒNESI pirms apaļās jubilejas Elmārs 13. jūnijā veica kāpienu Bulgārijas augstākajā virsotnē Musalā (2925 m v.j.l.). Didža Pakalna (žurnāls MMD (Medības. Makšķerēšana. Daba)) foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv