V Vidzemes stāstnieku festivāls – pie mums
Stāsti ir ap mums un mūsos – mantoti un sacerēti, dzirdēti un lasīti, piedzīvoti un izfantazēti. Stāsti ir mūsu dzīves neatņemama daļa, un to klātbūtne ikdienas un svētku situācijās ir tik pašsaprotama, ka reizēm grūti iedomāties, kāpēc par to vajadzētu īpaši runāt un kur tad nu vēl to mācīties stāstīt, jo mēs taču jau tāpat katru mīļu dienu runājam, stāstām un šajā informācijas pārbagātībā... (ne)klausāmies.*
Cik bieži mēs no sirds dalāmies izdzīvotos stāstos, cik daudz (it kā) klausāmies, bet nesadzirdam otra teikto? Stāstu stāstīšana un klausīšanās ir viena no senākajām cilvēku pamatvajadzībām pasaules izziņai un sociālo prasmju izkopšanai. Latvijas kultūras kopainā šo prasmju apzināta apguve un tālāk nodošana aktīvi notiek tikai dažus pēdējos gadus, kad ar UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas iniciatīvu veidojies Stāstu bibliotēku tīkls, rosinot aktivitātes, lai saglabātu stāstniecību kā nozīmīgu nemateriālā kultūras mantojuma daļu, attīstītu gan stāstīšanas iemaņas, gan klausīšanās prasmes un to tālāknodošanu nākamajām paaudzēm. Viena no stāstniecības izpausmes formām ir stāstnieku festivāli. Vidzemes stāstnieku festivāls notiek jau piekto reizi. Šogad, Valmieras integrētās bibliotēkas speciālistes Agitas Lapsas rosināts, tas vispirms ieskanējās 25. janvārī Ungurmuižā stāstnieku pēcpusdienā «(arī)Balta kaza ēnu met» un 13. – 15. februārī turpinājās festivāla tradicionālajā formā un ietvarā, īpašu vērību pievēršot kaimiņu tematikai, tālab arī nosaukums «Stāsti krēslā. Nāburgu būšana».
NELABOJAMAS STĀSTNIECES Agita Lapsa (no kreisās) un Agrita Gruzdiņa.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv