Uz randiņu ar gudrā Burtnieka zaļsvārcēm
Ikkatrs, kuram vectēvs, tēvs vai sieva iemācījusi spiningu rokā turēt un ir izdevies mūžā ar to vairāk par divām līdakām noķert, sevi jau uzskata par spiningošanas spečuku. Savukārt tiem, kas sevi par tādiem uzskata, var pat nebūt Lieldienu, Ziemassvētku vai pat Jaungada, taču 1. maijs — līdaku atkalķert drīkstēšanas sezonas sākums — ir svētki, kuros spinings pēc iespējas augstāk gluži kā karogs masta galā ir jāceļ. Ja kāds bez ļoti nopietna iemesla tajos nepiedalās, viņš cauru vasaru var stāstīt vispārsteidzošākos makšķernieku stāstus, neviens tajos pat neieklausīsies.
Gribēdams, lai mani arī pie šo svētku cildinātājiem pierindo, jau no 1. aprīļa uz liesāka biezpiena rēķina centos no pensijas 8 eiro ietaupīt Burtnieka makšķerēšanas licencei. Zinu, ja tikšu uz līdakām, biezpienā zaudētās kalorijas uzkrāšu ar uzviju.
Bet pie līdakām netikt vispār nav iespējams, ja nu jau gadiem cienīgi pret katru mazizmēra zivi izturoties, ar viņām man ir randiņš sarunāts. Kad kādu zaļsvārcīti saudzīgi atsvabinu no āķa un laižu Burtniekā atpakaļ, stingri piesaku, pēc cik gadiem (atkarībā no līdaciņas auguma) tajā pašā vietā mums jātiekas atkal. Vēl tai līdaciņai piekodinu neķert mutē nekādas gumijas, koka vai plastmasas grabuļus, bet tādu pašu vizulīti, bleķīti, uz kura tā man uzķērās. Kad sarunu pabeidzu, nesteidzu sākt spiningu cilāt, bet gan norunu precīzi ierakstu piezīmju grāmatiņā, pat atzīmējot aptuveni stundu, kurā pēc gadiem mums jātiekas.
SAMĒRĀ PIETICĪGS BRAUCAMAIS. Paliek vien noslēpums, cik līdaku ar to ir krastā atvests. Gunta Vīksnas foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv