Uz Augstāko padomi ar "volgu"

Kāds bija 1991. gada 4. maijs? 

Vispirms jau jāsāk ar skaidrojumu, kāpēc bija tāds 4. maijs, jo, kad sākās Atmoda, neviens par Latvijas neatkarību vēl nerunāja – baidījās to darīt. Nodibināja Tautas fronti, runāja par suverenitāti PSRS ietvaros un tādām lietām. Tomēr apakšā jau gruzdēja doma par neatkarību. Darbs pie Neatkarības deklarācijas sākās jau martā, jo līdz ar Tautas frontes uzvaru Augstākās padomes vēlēšanās bija mainījies politisko spēku samērs. Tad norisinājās tautas referendums par Latvijas neatkarību, un tad jau bija 4. maijs. Bija vajadzīgs, lai parlaments, kas tolaik bija Latvijas Augstākā padome, valstiskā līmenī pieņemtu lēmumu par neatkarību. Interesants ir fakts par to, kāpēc mums ir 100 deputāti līdz pat šodienai. Tolaik ar mums ļoti sadarbojās Pasaules Brīvo latviešu apvienība (PBLA) un ar viņiem bija izveidots ciešs kontakts. Tautas frontes pārstāvji brauca pie viņiem, mēģināja noskaidrot, kā darīt, lai iegūtu neatkarību. Viņi (PBLA) bija pasūtījuši aprēķinu saviem matemātiķiem, lai tie izrēķina, cik mums vajag parlamenta vietas, lai varētu uzvarēt balsojumā. Es gan nezinu, pēc kādas formulas viņi bija izrēķinājuši, cik cilvēku vajag, lai gūtu pārsvaru, – bet tie bija 100 cilvēki. Tad panāca to, ka Augstākajā padomē bija šie 100 deputāti, kas atbalstīs neatkarību. Tomēr par Latvijas neatkarību nobalsoja ar 138 balsīm. Svarīgi ir arī tas, ka toreiz jau bija interfronte, kas bija pret Latvijas neatkarību, un, saprotams, ka šajā Augstākajā padomē ievēlēja arī tādus, kas bija pret. 

Bet, runājot par 4. maiju, – Tautas frontes grupām prasīja, lai uzrakstām atbalsta deklarāciju no katras grupas ar pēc iespējas vairāk arī iedzīvotāju parakstiem un aizsūtām uz Augstāko padomi. Lai viņi redz, ka iedzīvotāji atbalsta. Protams, uzrakstījām, parakstījām. Bija tikai jautājums – kā tiksim Rīgā? Mazsalaca – Rīga tomēr ir diezgan liels gabals, kurš speciāli brauks? Tajā laikā arī nebija tik daudz automašīnu kā tagad. Zvanīju uz Tautas fronti, stāstīju, ka deklarācija ir uzrakstīta, tikai nezinām, kā nogādāt. Mums teica – tas nekas, atvedīsiet kādas dienas vēlāk, būs ko pielikt pie dokumentiem. Es aizgāju uz MRS kantori, toreiz strādāju darb­nīcās, un direktors Sebris nāk pretī un prasa, vai esam uzrakstījuši šo deklarāciju. Pa radio bija klausījies, kas notiek. Teicu, ka uzrakstījām, bet neaizsūtījām, jo nav mašīnas un kurš tad vispār brauks. Viņam bija personīgais šoferis, Kukaiņu Valdis, tam lika darbināt volgu un vest mani uz Rīgu. Tā es sēdos šoferim blakus un devāmies ceļā. Pie Augstākās padomes piebraukt nevarēja, mašīnu atstājām pie Doma laukuma. Gāju iekšā, teicu, ka esmu atvedis deklarāciju. Nodevu pie sekretāres un, nākot ārā, skatījos, kā cilvēki tur, pie Augstākās padomes, sēdēja un gaidīja. Tas bija ļoti emocionāli. Tai brīdī, kad es biju, vēl nekas nebija pieņemts, vēl sprieda. Cilvēki sēdēja, klusēja. Viss bija mierīgi – plakāti gan bija, bet bļaut par neatkarību neviens gan nebļāva. Viņi klausījās radio, kas notiek iekšā tajā ēkā, pie kuras viņi sēdēja. Bet gaisā virmoja sajūta kā uzvilktas stīgas. Kā šīs stīgas skanēs, vēl neviens nezināja. Es atbraucu mājās, negaidīju, kad padome paziņos lēmumu, jo direktora mašīnu visu dienu turēt Rīgā nevarēju. Pēcpusdienā gan uzzinājām balsojuma rezultātus, tad iekšā bija tāda silta sajūta. 

Kāda bija jūsu loma Tautas frontē? 

Vispirms ir svarīgi izstāstīt, kā Tautas fronti dibināja un kā viss notika. Pirmsākums frontei bija perestroika, kad vajadzēja kaut ko darīt. Izdomāja, ka vajag dibināt Tautas fronti, kas palīdzēs visādos veidos. Gan uzņēmuma vadītājam sakārtot dažādas lietas par ekoloģiju un kontrolēt, vai uzņēmumā viss notiek pareizi un netiek lieki izšķērdēta nauda. Tāds bija tas skatījums. Mazsalacas MRS direktors Arnolds Sebris gribēja ar mums sadarboties, jo arī bija par neatkarīgu Latviju. Komunists gan viņš bija, citādi jau nebūtu ticis par direktoru, bet viņš bija ļoti atsaucīgs. Es biju Tautas frontes grupas vadītājs Mazsalacas Mežupes saimniecībā. Bija Mazsalacā arī pilsētas Tautas frontes grupa, kur arī es piedalījos sanāksmēs. Tās Tautas frontes grupas veidojās uzņēmumos. Kā citādi, ja strādā vienā vietā cilvēku grupa? Var jau saorganizēties, nestāvēs jau uz ielas un neprasīs, vai nevēlas pievienoties Tautas frontē. Mums gan sanāca darboties mazliet nost no Mazsalacas, jo Mazsalacas MRS bija Skaņkalnē. Saistībā ar kursu uz neatkarību. Tautas fronte vispirms runāja tikai par suverenitāti. Neatkarība netika afišēta. Kā Gorbunovs tolaik teica, mums ir jāiet soli pa solim. Nevarēja ar ekstrēmu pasākumu aiziet, tad arī pretī uzreiz tas pats, un mūs nospiestu. Šie soļi arī tādi pakāpeniski bija. Tautas fronte pieņēma lēmumu par iešanu uz neatkarību. Šo lēmumu pieņēma Pēteris Laķis kā toreizējais Tautas frontes valdes priekšsēdētājs. Dainis Īvāns bija devies uz Maskavu, kur norisinājās visas savienības tautas deputātu kongress. Un Pēteris Laķis mums atsūtīja uzaicinājumu uz Tautas frontes grupu par to, vai esam gatavi atbalstīt Latvijas neatkarību. Mēs sanācām tā grupa kopā, kādi 20 cilvēki, un domājām, ko darīt. Nospriedām – ko tad te varam zaudēt? Rakstām! Uzrakstījām deklarāciju, aizsūtījām. Daži komunisti gan uztraucās – kas te tagad būs, visi galvenie ir Maskavā, un jūs te mēģināt neatkarību iegūt. Īstenībā jau to neatkarību ieguvām pēc puča 1991. gada augustā. (Augusta pučs bija neveiksmīgs valsts apvērsuma mēģinājums Padomju Savienībā 1991. gada 19.–21. augustā ar mērķi gāzt prezidentu Mihailu Gorbačovu un izbeigt viņa uzsākto valsts demokratizācijas procesu, kā arī nepieļaut Savienības līguma, kas paredzēja reformēt Padomju Savienību, parakstīšanu. – E.G.)

4. maijā savā ziņā bija tāda kā eiforija par to, ka nobalsojām un Augstākā padome ir par neatkarību. Bija tāda sajūta – ko tad mums izdarīs, ja mēs to neatkarību gribam? Bet tik rožaini nebija. Pučs bija visdrūmākais. Es biju ievēlēts arī Mazsalacas pašvaldībā par deputātu, jo Tautas fronte virzīja mūs uz pašvaldībām. Protams, ne visi mūs atbalstīja, jo bija arī interfronte. Mazsalacā bija arī tekstilfabrika, kurā strādāja daudz krievu valodā runājošo, tur arī bija daļa no interfrontes. Es atceros, ka augusta puča laikā Ojārs Beķeris mūs sasauca kopā un prasīja: ko tagad darīsim? No augšas rīkojumu nebija, viņi bija likuši mums gaidīt. Neko nedrīkstam darīt, arī ne veidot kādas demonstrācijas, bet nogaidīt, jo mēs Mazsalacā tāpat nevarējām ietekmēt to, kas notiek. Mums piezvana, ka tekstilfabrikā buntojas strādnieki. Vilka uz to, ka viņi taisīs provokāciju pret neatkarību. Nekas cits neatlika kā braukt pie viņiem uz fabriku. Sajūta nebija patīkama. Mēs viņiem skaidrojām, ka gaidām rezultātus un ka esam ieņēmuši kursu uz neatkarību, ka nevajadzētu veikt nekādus pasākumus vai rīkot demonstrācijas, jo tas nāktu par sliktu. Kaut kā nomierinājām tos cilvēkus. Neviens ar dakšām virsū neskrēja. Pat tagad ar drebuļiem atceros to sajūtu, ka stāvam pretī tam pūlim. 

Kā jūs redzat mūsdienu Latviju? 

Es domāju, ka latviešos iekšā aizvien ir tā vienotība, patriotisms. Ja vajag, latvieši ir spējīgi vienoties un izdarīt ko lielu. Es par sevi varu teikt tikai to, ka gadījumā, ja vēl kādreiz būtu tāda situācija, kad būtu jāatgūst neatkarība, es darītu to pašu. Es iesaistītos, lai valsts atgūtu neatkarību. Mēs esam uz pareizā ceļa, jo mums ir brīva valsts, un tas ir galvenais. Kā mēs to valsti sakārtojam, ir pavisam cita lieta. Tas ir mūsu pašu rokās, diemžēl. Ja mums ir slikti vai kaut ko nemākam vai negribam, vai vienkārši esam par slinkiem, lai kaut ko izdarītu, – tā nav valsts, tā nav neatkarības vaina. Mums pašiem ir jādara. Protams, mēs varētu vēlēties daudz ko vairāk un daudz ko labāk. Skatoties uz vēsturi, kā mēs pēc neatkarības esam dzīvojuši, skaidrs, ka daudz ko varēja izdarīt labāk. Bet ir tāds teiciens – pēc kara visi gudri. Nedomāju, ka mums ir slikta valsts. Es domāju, ka šajā laikā, kad ir vīruss, mēs varam paskatīties uz lietām citādāk. Mums ir laiks paskatīties.