Un tik jaunas...
...un tik skaistas/mēs vairs nebūsim nekad. Senā naivā dziesmiņa stāsta arī par mūsu gadiem, var pieņemt, ka arī par pagājušā gadsimta 80. gadu Valmieru.
Katrā lielākā uzņēmumā, arī mūsu piena kombinātā, bija jābūt sanitārajai kopai, to prasīja kara komisariāts un sanitāri epidemioloģiskā stacija (SES). Par speciālistiem, kas apmācīja družīnas dalībnieces, bija jāgādā Valmieras slimnīcai. Tā piena kombinātā mūs skoloja dakteri Rozītis, Boldāns, Blumbergs, Cēsnieks un citi. Ceha strādniecēm arī bija tīri patīkami novilkt gumijas zābakus un apsēsties mācību klasē, un kur tad vēl azarts: kurš labāk būs iegaumējis stāstīto — mēs vai mēbeļu kombināta, gaļas kombināta, maizes kombināta vai remontkantora darbinieces!
Arī ikdienas dzīvē noderēja šīs zināšanas. Īsti gan nepatika rupjie kombinezoni, gumijnieki un pretmēra tērpi. Tāpat ierindas mācība: viens, divi, viens, divi, ļevoi, ļevoi, komandēja kāds no kara komisariāta nozīmētais. Patika, ja tas bija virsnieks Juris Bogdanovs — vienmēr saposies, sakārtojies, formas tērpā un pucētos zābakos. Tad arī mēs mācējām gan soļot, gan līdzināties, gan pa labi skatīt...
Pratām gan arī izmantot priekšrocības, ko deva piedalīšanās sanitārajā kopā. Gan izskatot prēmiju sarakstus, dabūjām 10 vai 20% klāt, gan arī tad, kad gāju pie kombināta ģenerāldirektora ar savu prasību: mums vajag kleitas! Direktors teica: labi, šujiet! Un tikām pie pelēkzilām kleitiņām. Nākamā prasība bija: mums jāapgūst ārstniecības augi! Tā braucām gan uz Ogresgalu pie zinātnieka ar viņa bagāto kolekciju, gan citreiz uz Botānisko dārzu Rīgā. Ieguvām zināšanas un arī stādus pavairošanai. Atceros, Baiba Kaļāne toreiz norāva lakatiņu, lai varētu pārvest vērtīgo ieguvumu — tauksakni. Daudzas pat nezinājām, ka šis vienkāršais augs ir tik dziedinošs, bet nu to redzējām un vēlāk no Baibas ieguvām arī stādiņus. Tāpat bija arī ar melisu, gurķumētru un citām tolaik neierastām tējām. Un kur nu vēl zināšanas, ar kurām tik dāsni dalījās kolekcijas saimnieks! Tas bija ieguvums visai dzīvei. Domās atgriežoties pie pagātnes: vai gan šodien skolās tādas lietas nevarētu mācīt veselības mācības stundās?
Vēl — tolaik plauka mākslinieciskā pašdarbība, arodbiedrība organizēja korus, ansambļus. Sviesta un siera bāzē dramatiskais pulciņš iestudēja gan Blaumani, gan pat Arbuzova trīscēlienu drāmu Dimanti. Vēl 60.-70. gados noliktavā stāvēja vīru kora Imanta koristu vadmalas bikses un mēteļi.
Es domāju — kā varējām gan darbus padarīt, gan dziedāt un dejot? Varbūt tāpēc, ka brīvo laiku nepaņēma datori un telefoni.
SANITĀRĀ KOPA. Valmierietes pilnā ietērpā. Foto no personiskā arhīva