Ugunsgrēks Slokā — trauksmes zvans Latvijai

Lai izskaustu darboņus, kuri cenšas nopelnīt, izmantojot esošā regulējuma nepilnības, pēc iespējas ātrāk būtu nepieciešams nozarei saistošos normatīvos aktus pielāgot aktuālajai tirgus situācijai un vajadzībām. Šobrīd, piemēram, ikviens, kam ir izsniegta B kategorijas atļauja piesārņojošas darbības veikšanai, mūsu valstī var ievest un uzglabāt teju jebkāda veida atkritumus neatkarīgi no tā, vai var garantēt šo atkritumu pārstrādi. Iespējamie riski šajā gadījumā ir acīmredzami — ievestā materiāla kvalitāte var būt dažāda, turklāt to ne vienmēr izdodas pārdot tālāk. Ikdienā, strādājot atkritumu pārstrādes jomā, šādas situācijas ir nācies novērot visai bieži — naskie pašmāju importētāji nereti mēģina pārdot pārstrādei nelietojamu materiālu. Ja Eco Baltia grupas ražotnes, kas ir lielākais legālais pārstrādātājs Latvijā, to neatzīst par labu esam, uzpircējs kļūst par sava rūpala ķīlnieku. Lai neiedzīvotos milzu zaudējumos un tiktu vaļā no 2000 tonnām pārstrādei nelietojamu atkritumu, ne viens vien ir gatavs tos nobēdzināt mežā vai nelegālā krātuvē. Diemžēl esošā sistēma pret šādiem pārkāpumiem ir ļoti saudzīga, un vainīgais samērā viegli var izvairīties no soda. Turklāt par pārkāpēja rīcības sekām agri vai vēlu ir gatava parūpēties valsts, utilizējot ievestos atkritumus par nodokļu maksātāju naudu.

Ugunsgrēks Slokā, manuprāt, ir pagrieziena punkts, indikators, kas apliecina — valsts ilgāk vairs vilcināties nedrīkst. Ir īstais brīdis, lai kritiski izvērtētu esošās sistēmas veiktspēju, tās nepilnības un vājās vietas, kā arī ieviestu nepieciešamos uzlabojumus, kas ļautu sodīt likumpārkāpējus un novērst līdzīgu gadījumu atkārtošanos nākotnē. Pretējā gadījumā nav šaubu, ka negodprātīgi darboņi neseno ugunsgrēku Slokā izmantos kā precedentu savā labā un vieglas peļņas nolūkos mūsu valsts tiks pārvērsta par Eiropas atkritumu izgāztuvi. Viens no risinājumiem varētu būt — ļaut otrreizējai pārstrādei paredzētos materiālus no ārvalstīm ievest tikai tiem uzņēmumiem, kuri var nodrošināt un garantēt importēto atkritumu pārstrādi. Šāds mehānisms pasargātu ne tikai valsts kasi no neplānotiem zaudējumiem, bet aiztaupītu galvassāpes par nelegālo darbību atstātajām sekām uz vidi.

Spekulācijas ar pārrobežu pārvadājumiem ir tikai viena no jomām, kurā atspoguļojas kontroles trūkums valstiskā līmenī. Arī atkritumu savākšanā vērojama virkne nejēdzību un likuma pārkāpumu. Kaut arī nozare pamazām tiek sakārtota, joprojām 10% pašvaldību atkritumu savākšanu nodrošina operatori bez iepirkuma konkursa. Lielākoties pakalpojumi tiek sniegti par krietni augstāku cenu nekā citiem spēlētājiem, un tikai niecīga daļa reģionā savākto atkritumu nonāk uzglabāšanas poligonā — vairums vēlāk atrodas nelegālās atkritumu izgāztuvēs vai stacijās. Piemēri aprakstītajai shēmai nav tālu jāmeklē — šādu atkritumu apsaimniekošanas praksi piekopj Ogres, Saldus, Brocēnu un vēl vairāku citu pilsētu atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumi, turklāt šis fakts visiem ir labi zināms. Izmantojot uzraudzības iestāžu nespēju laikus atklāt pārkāpumus un efektīvi sodīt, šāda krāpšanas shēma darbojas jau gadiem ilgi. Iedzīvotāji maksā par atkritumu savākšanu, šķirošanu un pārstrādi, savukārt negodprātīgi atkritumu apsaimniekotāji imitē darbību un zem «bezatlikumu ražošanas» izkārtnes iegūst dabas resursu nodokli. Tiesa, periodiski Valsts Vides dienests atklāj šādus pārkāpumus un soda vainīgos, tomēr dienesta rīcībā esošo kontroles instrumentu un sankciju klāsts ir tik šaurs, ka vairums likumpārkāpēju bez sirdsapziņas pārmetumiem turpina ierasto darbošanos.

To, cik vāja un nevajadzīgi iecietīga pret pārkāpumiem ir esošā sistēma, uzskatāmi apliecina ne viens vien gadījums. Rīgā, Starta ielā, jau teju gadu atrodas milzīgs apjoms ugunsbīstamu atkritumu — riepas. Atbildīgās iestādes regulāri piemēro sodus, bet uzņēmumam, kuram pieder noliktava, tā nav pietiekami liela motivācija, lai izrādītu vēlmi situāciju atrisināt pēc likuma priekšrakstiem. Šādu un līdzīgu piemēru nebūt netrūkst. Ikviens no tiem liecina par nepieciešamību pilnveidot esošo sistēmu un pārskatīt esošās normatīvo aktu iestrādnes, veicot virkni uzlabojumu.

Patlaban atkritumu apsaimniekošanas sistēma ir sadrumstalota, atbildību sadalījums ir dažādi interpretējams, kā arī trūkst centralizētas elektroniskās uzraudzības sistēmas, kas vairotu caurredzamību nozarē. Pēc iespējās ātrāk nepieciešams normatīvajos aktos strikti nodalīt valsts, atkritumu apsaimniekotāja, uzglabātāja, importētāja, pārvadātāja u.tml. atbildību, kā arī paplašināt un izvērst sodu un sankciju klāstu, kas piemērojams pārkāpumu gadījumā. Tāpat nekavējoties būtu jāievieš vienota kravu uzskaites un reģionu kartēšanas sistēma. Ir nepieļaujami, ka tehnoloģiju laikmetā uzraugošie dienesti par importētu bīstamo atkritumu kravu vai operatoru izveidotu nelegālu izgāztuvi uzzina tikai tad, kad par to paziņo kāds nejaušs garāmgājējs. Izveidojot šādu elektronisko sistēmu, kontrolējošām institūcijām būtu ērti izsekot gan no ārvalstīm ievestām kravām, gan sekot līdzi operatoru darbībām reģionos.

Lai mainītu esošo situāciju un sakārtotu atkritumu apsaimniekošanas nozari Latvijā, vitāli svarīgs ir stratēģisks valsts atbalsts. Latvija kā Eiropas Savienības dalībvalsts ir apņēmusies nodrošināt pilnu atkritumu apsaimniekošanas ciklu, tomēr joprojām tajā iztrūkst ļoti būtiska posma — atkritumu pārstrādes. Tas ir viens no iemesliem, kas veicina pelēko darboņu aktivitātes. Sniedzot atbalstu atkritumu pārstrādes ražotņu izbūvei, veicinot iniciatīvas, kas sekmē pārstrādāto materiālu izmantošanu tautsaimniecībā, atkritumu radītā vērtība pieaugs, un tos izgāzt mežā būtu vienkārši finansiāli neizdevīgi. Jau tagad daudzviet Eiropas attīstītajās valstīs īpašs atbalsts ir projektiem, kuru iepirkumos priekšroka tiek dota produktiem no otrreizējās pārstrādes materiāliem. Piemēram, ceļubūvē šos materiālus var izmantot ģeotekstilam, pildmaisījumiem, skaņu barjerām u.c. Šāda pieeja ir ne tikai dabai draudzīga, bet arī palīdz sakārtot nozari, motivējot atkritumus šķirot, savākt un pārstrādāt.

Manuprāt, ir pēdējais laiks saprast, ka atkritumi mūsdienās ir resurss, kura pārdomāta izmantošana samazina ne tikai ekoloģiskos riskus, bet arī ļauj radīt konkurētspējīgus produktus un veicināt ekonomikas izaugsmi. Diemžēl, kamēr likumdošanā un kopējā valsts politikā atkritumu apsaimniekošanas jautājumos nebūs izskaustas būtiskas pretrunas, kā arī izpratne par atkritumu pārstrādes nozīmi un izmantošanas iespējām atšķirsies, turpinot nozarei saistošo politiku skatīt tikai atkritumu savākšanas kontekstā, situācija Latvijā būtiski nemainīsies. Tādēļ, apzinoties iespējamos riskus, nozares spēlētājiem, atbildīgajām institūcijām un likumdevējiem kopīgi iesāktais darbs ir jāturpina ar dubultu apņēmību, lai jau tuvākajā laikā varētu īstenot tik nepieciešamās nozares reformas.