Trīs gadus kā purvā
Izdzirdot vārdu "narkotikas", zinām, ka tā ir milzīga nelaime gan pašam lietotājam, gan visiem, kuri ir tuvākām vai tālākām saitēm saistīti ar šo cilvēku. Kā cīnīties ar šo problēmu, stāsti un pieredze katram sava. Rīdzinieces Ievas (vārds mainīts) stāsts ir ar laimīgām beigām, viņa tikusi ārā no atkarību purva, audzina bērnus, strādā tirdzniecībā un maģistrantūrā studē psiholoģiju. Viņa piekrita anonīmai sarunai.
– Viss sākās 14 gadu vecumā vienaudžu kompānijā. Sākumā kopīgi iedzērām alu, vēlāk pārgājām uz zāles pīpēšanu. 18 gadu vecumā es jau biju atkarīga no heroīna. Mana atkarība ilga aptuveni trīs gadus.
– Tam visam taču ir vajadzīga nauda.
– O, jā, un turklāt liela! Tagad, uz to visu atskatoties, varu sacīt, ka tajā laikā ir tikai viena problēma – kur dabūt. Pārējās problēmas nav aktuālas, savukārt visa enerģija aiziet šīs vienas problēmas risināšanai. Manā gadījumā tas, paldies Dievam, nenonāca tik tālu, lai būtu kaut kas nelikumīgs un sāktos nedienas ar policiju. Vairāk cieta vecāki, jo es mānījos, ka man kaut ko vajag skolai, vai vienkārši no viņiem paņēmu. Bija lietas, kas nonāca lombardā...
– Vai vecāki par jūsu problēmu zināja?
– Es domāju, ka viņi nojauta un redzēja, ka īsti kaut kas nav kārtībā, bet nebija gatavi to atzīt un pieņemt. Manuprāt, saskaroties ar kaut ko tādu, bailes ir tik lielas, ka cilvēks izvēlas to labāk ignorēt. Tīri cilvēciski es viņu saprotu. Tā tas bija līdz brīdim, kad sapratu, ka vecāki ir vienīgie, kam varu lūgt palīdzību. Bija tāds lūzuma punkts. Es pateicu, ka man ir slikti, un lūdzu, lai mani ved pie ārsta. Vecāki to darīja, un es Jelgavā, psihoneiroloģiskajā slimnīcā, izgāju Minesotas programmu, taču pēc tam tas viss turpinājās, jo programma man īsti nepalīdzēja.
– Kā jums izdevās no tā izkļūt?
– Es paliku stāvoklī. Man bija 21 gads. Saprotot, ka iestājusies grūtniecība, es pārtraucu lietot. Tas noteikti nebija viegli, bet es izlēmu nelietot. Kopš tās dienas ir pagājuši 14 gadi, un es neesmu atgriezusies pie narkotikām. Kamēr gaidīju bērniņu, dzīvoju kopā ar viņa tēvu, kurš bija lietotājs. Viņš man meloja, apzaga. No šī vīrieša vēlāk izšķīros, jo piedzīvoju arī vardarbīgu attieksmi, pat ar policijas iejaukšanos, izlikšanu no dzīvokļa, durvju uzlaušanu, bet tas jau ir cits stāsts...
Tagad man ir divi bērni, un esmu piedzīvojusi divus lūzuma punktus. Pirmais bija, kad pārtraucu lietot, uzzinot par grūtniecību, otrais – paliku stāvoklī ar otru bērnu un sapratu, ka man no tā vīrieša ir jātiek vaļā.
– Klausoties jūsu stāstu, var saprast, ka nākat no situētas ģimenes, jums bija vecāku atbalsts. Kas jūs pamudināja sākt aizrauties ar narkotikām?
– Tas ir jautājums, uz kuru es joprojām nevaru atrast atbildi. Man pašai bērni ir pusaudža vecumā, par to aizdomājos. Esmu šo problēmu centusies risināt psihoterapijā. Es nedzīvoju sociālā riska ģimenē, biju nodrošināta, tomēr nereti jutos nesaprasta, nepieņemta. Tagad, atskatoties uz to laiku, redzu kādas depresijas pazīmes, kuras tolaik neviens cits neatpazina. Ar tām joprojām cīnos. Emocionāli jutos nesaprasta, sāku klaiņot apkārt un meklēt piedzīvojumus, nonācu kompānijā, kur sāka piedāvāt šo un to. Tā tas viss ķēdītē aizgāja.
– Kādi bija jūsu vienaudži?
– Viņi bija dažādi, bet, protams, vairāk vilka pie tiem, kuri piedāvāja kaut ko trakāku. Zinu, ka daudzi no tiem, kuri bija manā kompānijā, jau ir miruši, un ik pa laikam saņemu kādu ziņu, ka atkal kāds ir devies aizsaulē.
Pēc neoficiāliem datiem, Latvijā ir 40 000 narkomānu, no kuriem 15 000 narkotikas lieto ikdienā. No šīs sērgas mūsu valstī ik gadu mirst teju 150 cilvēku. Autores foto