Joprojām nevaram lepoties, ka mums kadri būtu pilnībā nokomplektēti. Gadās, ka uz vakancēm VUGD pieteikušies pa-dsmit kandidāti, kuri pēc policijas datora un medicīniskās komisijas līdz mūsu vērtēšanai nemaz nenonāk, jo ir jāvar pamatlietas – sevi nest un reizēm vēl kādu glābt, bet bieži vien nopietnas mugurkaula problēmas ir diezgan jauniem cilvēkiem, tāpat daudzus izbrāķē psihologi dažādu fobiju dēļ.
Ar savu upi mēs lepojamies, jo Gauja mums ir īpaša ar saviem akmeņiem, kokiem un arī straumi, kas mēdz nest cietu ķermeni pietiekami tālu. Diemžēl katru gadu tā paņem pietiekami daudz dzīvību, — tā ir pamata problēma, kuru katru vasaru cenšamies risināt, tāpēc gribu izmantot kārtējo iespēju, lai atkal un atkal stāstītu to pašu, ko iepriekšējos gadus. Taču cilvēki joprojām nesaprot, jo vidēji Latvijā ik gadu noslīkst ap simt iedzīvotāju, un tas ir ļoti liels skaitlis. Kādu gadu vairāk, kādu mazāk — varētu domāt, ka cilvēki kļuvuši saprātīgāki, bet, ja es tā gribētu teikt, tas būtu melots. Viss atkarīgs no laika apstākļiem — ja pie mums ir auksta, vēsa vasara, tad šo gadījumu ir mazāk, tiklīdz vasara saulaināka un siltāka, tā negadījumu skaits aug. Īpaši to jūtam, kad pēc vēsa un lietaina perioda pēkšņi iestājas ļoti silts laiks. Un tad liekas, ka daudzi, kā mēdz tautā teikt, no vadža norāvušies — pilnīgi nedomājot un neanalizējot situāciju un vietu, viņiem liekas, ka nu jāķer pēdējais brīdis kaut kam kaut kur. Grēko gan peldētāji, gan laivotāji, piemēram, atgadījums pagājušajā gadā šeit Gaujā, kad laivu izīrētāju dotās vestes bija sastūķētas zem sēdekļiem — skaidrs, ka šis cilvēks joprojām būtu dzīvs, ja šī veste viņam būtu nevis zem sēdekļa, bet gan mugurā.
Ugunsdzēsējiem glābējiem visā Latvijā ir kāda līdz šim neatrisināta problēma, kas dienestam traucē operatīvi un kvalitatīvi veikt darbu. Tie ir automašīnu nobloķētie jau tā šaurie ceļi daudzdzīvokļu namu pagalmos.