Tāds vienkārši ir karavīra darbs

Jau skolas laikā tobrīd Latgales puisis Edgars bijis pārliecināts, ka būs profesionāls karavīrs, bez ilgas domāšanas aizgājis dienēt obligātajā militārajā dienestā Jūras spēkos, pēc mācību centra beigšanas ieguvis vecākā stūres vīra vietu uz kuģa A 53 "Virsaitis". Kā pats saka, nolauzis tur gadu, tad iestājies Sauszemes spēku 2. kājnieku bataljonā. No turienes viņš 2005. gadā pēc septiņu mēnešu apmācību kursa devās misijā uz Irāku. Tas bija laiks, kad Latvijas politiķi diskutēja par mūsu armijas dalību šajā karstajā terorisma punktā, jo no Saeimas bija atkarīgs, vai pagarināt misijas termiņu. Taču pašiem karavīriem šajās politiskajās cīņās nebija vajadzības iesaistīties. Viņi pildīja uzticēto pienākumu. Tas bija laiks, kad Edgars jau bija apprecējies ar kurzemnieci Gitu. Dēls Kristaps piedzima, ģimenes galvam atrodoties Irākā. Atgriezies Latvijā, Edgars sāka dienēt Zemessardzes 45. bataljonā, no turienes 2009. gadā devās misijā uz Afganistānu. Tagad viņam ir 35 gadi, no tiem 14 nokalpoti armijā, dēlam ir 12 gadu, meitai Signei – 6.

"Mūsu puiši brauc, lai redzētu, kā ir reālā kaujas situācijā," teic karavīrs. "Gan gūt rūdījumu sev, gan tāpēc, lai varētu nodot pieredzi apmācāmajiem. Latvijā mēs ļoti daudz mācāmies, rīkojam kaujas treniņus, bet reāls karš ir reāls karš. Tur nevar iepriekš daudz paredzēt. Viss var gadīties. Tāpēc dots sagatavošanās posms, lai sevi pārbaudītu, vai spēsi izturēt, vai ir pietiekamai spēcīga motivācija. Ir rezerves kandidāti, ja nu iekšējās balss, ģimenes, veselības vai citu apstākļu dēļ kāds no potenciālajiem misionāriem atkrīt. Visgrūtāk ir tuviniekiem, kuri paliek mājās. Karavīrs ir tur, par viņa sadzīvi rūpējas, pašam nav ne par ēšanu, ne dzīvošanu jādomā. Nauda vajadzīga tik vien, lai iegādātos vietējo preces, kaut ko papildus nopirktu. Trenējies, gatavojies, ja nu kas. Bet citādi dienas paiet rutīnā. Ģimenes te paliek, risinot savas sociālās problēmas, un streso, kas ar savējo cilvēku notiek tur – kaut kur svešumā, kara apstākļos. Man šajā ziņā laimējās, jo bija un ir saprotoša, stipra ģimene, kaut pirmajā misijā Irākā tika dotas vien piecas minūtes nedēļā, kad sazvanīties ar savējiem."

Edgars negrib būt divkosīgs un atzīst, ka otrs iemesls, kāpēc mūsu puiši dodas bīstamajās miera uzturēšanas misijās, ir iespēja piepelnīties. "Jā, tur ir tas pārbaudījums, ka vairs nešauj ar salūtmunīciju, tā īstā lode var sasniegt mērķi, kurš esi tu. Tur iemācies izdzīvot un par to tad arī maksā. Toreiz biju jauns, arī ģimene jauna, jādomā, kā to uzturēt, alga nebija liela. Pirmajā reizē desmitiem reižu galvā griezās jautājums: braukt vai nebraukt? Palīdzēja sieva, sakot, ka manis paša lēmums arī būs pareizais. Otrreiz bija vieglāk. Atšķirībā no Irākas, kur biju kājnieks, Afganistānā pildīju izlūkošanas speciālista pienākumus. Augstāks profesionālais līmenis, darbs kopā ar daudz pieredzējušākiem virsniekiem, kuri bijuši neskaitāmās misijās. Arī morāli jau pats biju nobriedušāks."

Runājot par patriotismu, Edgars norāda, ka karavīram misijā ir svarīga kultūra, tradīcijas, politiskās nostādnes tajā valstī, uz kuru viņš ir devies misijā. Tas nemazina savas tēvzemes mīlestību: "Tā ir neatsverama pieredze ne tikai militārajā ziņā vien. Rodas daudz plašāka pasaules uztvere. Afganistānā gājām ciemos pie vecākiem ļaudīm. Bija interesantas sarunas par viņu ticību, uzskatiem, tradīcijām. Patriotismu katrs izprot citādāk. Miera uzturēšanas misijā karavīrs domā par kaujas taktiku, lai tā būtu vienota ar biedriem, jo tikai tad var sasniegt mērķi. Tā nav vieta, kur izrādīt patriotisma jūtas. Karavīram tas ir darbs, kas jāizpilda pēc iespējas labāk. Nav jālien politiskajās spēlēs, esam NATO dalībvalsts, kurai jāpilda savas saistības, lai to pašu varētu sagaidīt no citiem."

"Tā ir neatsverama pieredze ne tikai militārā ziņā vien. Rodas daudz plašāka pasaules uztvere, nekā tikai šeit dzīvojot," par dalību starptautiskās miera misijās saka Zemessardzes 45. nodrošinājuma bataljona seržants Edgars Soldatenoks. Dainas Tāfelbergas foto